Raganas māja
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Reiz dzīvoja bārenīte, kura gribēja sev nopelnīt iesvētāmās drānas. Sveša kundze pieņēma viņu — pie bērna, kā viņa teica. Bet šis bērns vis nebij mazais.
«Umba, es tev atvedu aukli,» kundze teica un bīdi ja bārenīti pār slieksni istabā, kur gultā sēdēja viņas meita, tīrais milzenis, galva pie griestiem, kājas pie durvīm.
Bārenīte atspiedās pie sienas un drebēja, nedrīkstēdama soli spert istabā.
Galva Umbai bij kā spainis un lielas stīvas acis, kuras nezin kur skatijās, it kā neviena neredzēdamas; bet tikko bārenīte apgriezās un gribēja paslēpties, Umba sagrāba viņu, pacēla gaisā un uzlika sev uz pleca.
«Izieskā man galvu,» viņa teica.
«Pakasi man te, un vēl te!»
Bārenīte nu ieskāja viņai galvu un skatijās, kā viņa pievēra te vienu aci, te otru. Viņai bij jāgādā, ka Umba iemieg. Jo kad viņa sāka cilāt savas lielās rokas un kājas, tad visa māja drebēja un tur klaudzēja un dārdēja kā dzirnavās.
Bārenīte sēdēja Umbai uz pleca un dziedāja viņai ausī maigas šūpuļa dziesmas. Un dažreiz bij jau pusnakts pāri un bārenīte ar izbailēm redzēja, ka Umbas lielās acis vēl arvienu ir vaļā. Tumsa, vējš un lietus šņākšana viņas apraka un mazā aukle, pati sev laiku kavēdama, stāstija pasaku par zivtiņu.
«Reiz dzīvoja zivtiņa jūras dziļumā starp ūdens puķēm un lokanām zālēm. Viņa rotaļājās un dejoja un gāja klausīties, ko vecā zivs dzied, kurai bija līdakas žokļa kokle. Tā bija labākā dziedātāja sarkanās korāļu klints tuvumā, un daudz zaļu un zeltainu zivtiņu nāca viņu klausīties. Viņas lūpas bij skumīgas un stingras, kā akmens zivij pie baznīcas durvīm, no kuras mutes grēcinieki ar pirkstu galiem ņem svēto ūdeni. Viņa dziedāja par sauli debesīs un no viņas mutes kāpa zelta burbuļi. Reiz jaunībā viņa bij bijusi augšā, tālu aiz zilām ūdeņu glāzēm, tur, kur skrien robaini viļņi, un redzējusi zelta sauli, no kuras lejā nonāk tikai bāls atspīdums. Un nu viņa par to vien dziedāja. «Nekas nav tik skaists kā saule, kā zelta saule!»
Un zivtiņai vairs nepatika jūras dibenā un viņa skrēja, maldīdamās pa ūdens kambariem, uz augšu, uz sauli. Viņa jau bija uz ūdeņa, kur rotājās zelta dzirkstis, viņa jau redzēja sauli un palēcās uz augšu no prieka. Bet tai brīdī jūras vanags saķēra viņu knābī un uznesa augstu gaisā. «Nu es skrienu uz sauli!» viņa iesaucās un zaudēja samaņu. Bet vanags lidoja pa jūras klajumu uz krastu, kur redzēja kūlainu pauguru zem veca vītola. Tur viņš nolaidās, nolika sev zivtiņu priekšā, paskatijās uz viņu ar vienu aci, paskatijās ar otru un gribēja jau viņu ēst, te atskanēja šāviens un vanags apvēlās, izstiepdams spārnus. Medinieks piesēja viņu pie savas somas un aizgāja pa kāpām svilpodams. Bet mazā zivtiņa nobālēja un izžuva saulē. Viņa palika gluži balta un sabirza pelnos. Un tur, kur viņa satrūdēja, izauga maza puķīte ar dzeltēnu ziedu. Kad nāca nakts, ziediņš aizvērās, nolieca galviņu un gulēja; bet kad uzlēca saule, viņš atmodās un staroja priecīgi kā maza saulīte. Tā zivtiņa bij palikusi par sauli. Bet viņa to nezināja. Viņa bija laimīga, bet to nezināja. Aizver acis un aizmiedz, tik labi ir neko nezināt,» bārenīte nobeidza savu stāstu, un Umba gulēja.
*
Tā bija auklējams tas lietuvēna bērns — ar labu vien. Viņu nedrīkstēja kaitināt. Kas gan notiktu, ja viņš sāktu cilāt savas briesmīgās rokas un kājas? Un bārenīte prata viņu iemidzināt. Viņai nekad nepietrūka labu vārdu. Te viņa dziedāja dziesmiņu, te teica pasaku.
Bet nebija jau tik vien tās bēdas. No rīta līdz vakaram viņai bija jāsteidz mājas solis. Istaba jāslauka, uguns jākur, ūdens jānes; te jāiet uz klēti, te uz pagrabu un jābūt iekšā un ārā visur, kur sauca. Un kad dienas darbs bija galā, viņa uzlika baltu priekšautu un apkalpoja viesus pie galda. Tie bija trīs smalki kungi, trīs melni cienīgi runči sniega baltām krāgām un aprocēm; tie neēda vis krējumu ar ķepu un zināja, kas labā sabiedrībā pieklājas.
Tie tik bija kungi!
«Herr Apotheker! Herr Pastor! Herr Oberförster!» tā tik vien cienīgā viņus godināja.
Nu, piemēram, aptiekara kungs! Tas bija ļoti mācīts runcis. Viņš arvien sēdēja uz aptiekas loga cienīgi starp divām milzīgām zāļu pudelēm, no kurām viena bija zaļa, otra sarkana. Un kad kundze meitiņu sūti ja pēc zālēm un tā ar zīmīti rokā bailīgi nostājās pie durvīm, nedrīkstēdama ne iekāsēties, viņš ilgi nelikās to redzot un tikai pēc laba brīža pagrieza pret viņu savas ūsas un bargi noprasi ja:
«Ko tu grib?»
Un mācītāja kungs! Kamēr viņa mute sprediķoja, un ņaudēja par samaitāto pasauli, tikām viņš ar asti klusiņām nokraistija katru krējuma podu. Un to viņš darija tik nevainīgi, acīs skatīdamies, un visiem likās, ka šis ir tas mīļākais un labākais runcis pasaulē.
Bet virsmežkungs pie groka glāzes bija arvien tik omulīgs. Ikkatru vakaru viņš stāstija vienu un to pašu stāstu, ko bija reiz lasijis mednieku kalendāri. Jo medīt viņš sen vairs negāja, bet allaž gulēja uz mūra un kamēr ar vienu aci snauda, ar otru lasi ja mednieku kalendāri. Arī šis bija vecs un gudrs runcis. Un ja viņam kāds prasija: «Nu, runcīt, ko tu mājā dari?» — «Es lasu!» viņš nopietni atbildēja, kaut gan savā kalendāri nebija ticis tālāk par trīspadsmito lapas pusi. Pie trīspadsmitās lapas puses viņš arvienu aizmiga un arī sapnī redzēja to pašu vienīgo mednieku stāstu par žurku pagrabā...
Nebija viegli iztikt tik smalkiem kungiem. Pie visa, kas notika, kalpone vien bija vainīga.
«Au—ai, tu apdedzināji man ūsas,» virsmežkungs ņaudēja, neuzmanīgi piegrūzdams purnu pie groka glāzes, uz kuras vēl nebij nodegusi zilganā liesma. «Vai, tu apgāzi krējuma podu!» mācītāja kungs teica, ar plecu piegrūzdams podam, lai labāk varētu iekampt. «Au—ai, vai,» aptiekāra kungs iebļāvās, «tu uzmini man uz astes!» kaut gan vainīgs bija Krancis, kurš, sēdēdams zem galda, allaž mīlēja klusām kur pieķert, jo nevarēja šos kungus ieraudzīt.
Bet vislielākais tracis bija kājās, ja aukle Umbai aizmirsa laikā padot rīta kurpes, jo viņa bija tik resna, ka pati nevarēja pieliekties, lai tās no gultas apakšas izvilktu. Tad bija tāds troksnis, ka likās, māja gāžas kopā. Tā maini jās rīti un vakari. Arī
nakti jaunai kalponei nebija miera. Tikko iemigusi, viņa dzird, ka kundze viņu sauc. Uzmetusi lakatu uz kailiem pleciem, viņa basām kājām skrien pa čīkstošām skabargainām grīdām uz saimnieces istabu. Gultā aiz iera, nospārdijusi segas, bez miega vārtās kundze, plūc matus un vaid: «Velns mani nemīl! Velns mani nemīl!» — «Nabaga saimniece, pats velns viņu nemīl!» bārenīte domā, bailīgi pielikusi pirkstiņu pie lūpām, nosēstas uz gultas malas un sāk viņu mierināt. Bet ragana lec kaila no gultas ārā un, it kā gribētu atdoties naktij, sviež logā savas melnās matu grīstes, no kurām birst čūskas, vīdamās viņai ap kailiem pleciem. Un tumsa visapkārt šņāc kā ļauns mežs ... Tā paiet nakts, bet rītā atkal ir diena un bārenīte, negulējusi, iet kā noreibusi no viena darba pie otra.
Tā pagāja ziema un pavasaris aicināja visus laukā. Baiļu pilna bārenīte skatijās visapkārt, kur iet? Vienā pusē mājai bija tumšs egļu mežs. Viņa pagājās uz to pusi un apstājās. Viņai bij bail no meža drūmuma. Otrā pusē kaimiņos bij miesnieka sēta. Tur gar ceļa malu sūcās rāvains strauts un uz sētas bij samauktas kautu jēru galvas, kuras skatijās viņā žēlām ūdens zilām acīm. Bet pa sētu svilpodami staigāja miesnieka puiši. Viņa baidijās paskatīties uz to pusi. Tur, kur bēgdama no tumšā meža, upe meta spožus līkumus lauku plašumā, krasta malā stāvēja vecs vītols un zem vītola bij soliņš un bārenītei likās, ka viņa uz tā jau kādreiz sēdējusi. Arī vītols likās viņai redzēts un pati šī vieta it kā sen pazīstama. Te viņa apsēdās un atviegloja krūtis no nopūtām, kuras tur bij krājušās pa garo ziemu. Viņa spieda pie vaigiem vītola mīkstās lapas un tai likās, ka viņu glāsta. Viņa izlaida pār pleciem savus matus un atkal sapina tos. Viņa sēdēja vaļīgi kā mājā. Te uzreiz viņai līdzās stāvēja kāda sieva baltās villainēs ar spožu dzintara saktu.
«Kādi tev kupli, dzeltēni mati, meitiņ!» viņa teica, saņemdama rokā viņas bizes un viegli noglaudīdama galvu. «No kurienes tu esi? Es te neesmu tevis redzējusi.»
«Esmu tanīs mājās par kalponi. Gribu nopelnīt sev iesvētāmās drēbes.»
«Labi, labi, meitiņ, strādā vien,» sieva teica, un te viņas arī vairs nebij. Meitene piecēlās un skatijās, vai viņa aiziet, bet nekur viņas neredzēja. Arī šī sieva viņai likās pazīstama, un viņu pārņēma brīnišķīgs siltums. Likās, ka tā būtu viņas mātes balss...
Tā viņa nāca un sēdēja zem vītola arvienu, kad viņai bij kāds brīdis vaļas, un aizgāja mājā brīnišķi atvieglota.
Pavasaris bij pilnos ziedos un tuvojās iesvētāmā diena. Kalpošana bij beigusies un bārenīte dabūja baltas drānas. Umba bija izģērbusies zīdā un samtā un miesniekpuiši svilpa un urrāja, kad viņas brauca garām.
Ar māti abas viņas sēdēja augstu ratos. Uzmetusies uz ceļiem ratu priekšā, bārenīte turēja grožus un brauca.
Bet rati nežēlīgi čīkstēja:
«Velnu ved, velnu ved, velnu ved!»
«Ei, ko tie rati! Paņem drusku darvas un iesmērē tos,» saimniece pavēlēja. Bārenīte sargādamās izņēma trauku, bet tiklīdz to ieraudzija Umba, tā ar ļaunu skatu to izsita viņai no rokām un viņas drēbes aplēja ar darvu. Tad Umba uzsita zirgam un aizbrauca. Apklājusi seju ar rokām, bārenīte gāja gar upes malu atpakaļ uz māju. Viņa apsēdās uz sola zem vītola un raudāja. Tai brīdī no vītola iznāca baltā sieva, apkampa viņu mīkstām rokām un pasniedza spožas saules drānas. Viņa noskūpstija to uz pieres un atņēma viņai visu rūgtumu un deva viņas kājām brīnišķu vieglumu. Pa laukmalām, kur puķes starodamas viņu sveicināja, ar taisno vien viņi ātri nonāca baznīcā.
Tur bij puišu puse un meitu puse.
«Kāpēc meitu puse šodien tik gaiša?» princis brīnijās, kurš arī bija baznīcā. Tad viņš redzēja, ka viss šis gaišums nāk no mazās meitiņas ar vaska dzeltēniem matiem un zilām acīm. Viņš spiedās caur ļaudīm un gribēja būt šā brīnuma tuvumā. Un ar viņa paša sirdi, kā dzird, esot noticis brīnums.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme