Burvja sirds
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Varens vīrs bija ķēniņš Ziemelis. Viņš sēdēja uz augsta ledus troņa, viņam bija lāsteku bārda un mirdzoši leduspuķu svārki.
Ķēniņš Ziemelis gribēja iekarot pasauli.
Viss sastinga, kur gāja viņa pulki. Mazā vardīte domīgi, izspiestām acīm, iemiga uz purva ciņa, kā bija tur sēdējusi. Putni salīda siltos, sūnām aizbāztos koku dobumos, lācis ierāvās migā, sarausdams sev uz galvas veselu žagaru blāķi.
Ķēniņš Ziemelis meta vaļņus apkārt pus pasaulei. Bet kur gāja garām Labais Burvis, tur vaļņi izkusa (jo tie bija no sniega), un kur viņš uzpūta savu dvašu, tur uzziedēja puķes.
Kādā rītā ķēniņš Ziemelis piecēlās no sava troņa un bargi sarauca pieri:
«Kes tes?»
Zem viņa godakrēsla bija liela ūdens palts.
Ķēniņš uztraukts sauca savus kalpus.
«Kes tes ?» viņš kliedza. «Vai pats savā pilī vairs neesmu drošs? Vai lai es izkūstu jūsu acupriekšā un pārvēršos par peļķi? Vai, es gurstu!» viņš ieķērās sev lāsteku bārdā, kura brakšķēdama lūza. «Vai jūs esat jau apkusuši zobenus vicināt pret mūsu mūžīgo ienaidnieku? Ejiet! Jūs zināt, viņš pats ir neievainojams. Viss spēks, ar ko viņš dara brīnumus, ir viņa sirdī. Kur atrodat — kāju virsū un — knikt! — un viņš būs pagalam!»
Ziemeļa kalpi — kāvi izklīda, un viņu zili sarkanie zobeni kā liesmas šaudi jās gar visu debesu malu. Dažreiz tie likās kā bāli gari, kas pa kustīgām staru trepēm kāpj augšā debesīs. Bet Labais Burvis nekur nebija atrodams. Viņi tikai redzēja no augšas, ka tumša meža malā vecs zīlnieks sēdēja savas būdas priekšā un lasi ja gudrības grāmatā.
«Klausies, tēti, * — kāvi steidzās tam klāt, — «vai nezini, kur tagad Labais Burvis?»
«Aiz trejdeviņiem kalniem aiz trejdeviņām lejām, Saules zemē. Jums viņš nav sasniedzams,» — zīlnieks atbildēja, skatīdamies savā grāmatā.
«Nu, lai nu pats, kur pats, bet saki, kur viņa sirds? Mēs meklējam viņa sirdi.»
«Ejiet tikai taisni. Aiz meža ir ezers, aiz ezera kalns, tai kalnā balta pils. Tai pilī zelta lauva rotaļājas ar dimanta olu — tā burvja sirds.»
Kāvi ilgi gāja caur tumšo, biezo mežu, izcirzdami sev ceļu saviem zili sarkaniem liesmojošiem zobeniem.
Viņi iznāca gluda, spoža ezera malā.
Aiz ezera bija kalns, viss noaudzis garām, baltām puķēm, kuras stāvēja klusi kā degošas sveces; nebija ne vēsmiņas, ne elpas. Visapkārt bija tikai klusa starošana.
Tai kalnā bija balta pils; no viņas augstiem logiem nāca brīnišķīgs spožums: zelta lauva tur spēlējās ar dimanta olu.
Kad Ziemeļa kalpi tuvojās kalnam, visas puķes kļuva melnas un nolieca galvas. Bet tikko kareivju ēnas pieskārās baltai pilij, viņas logos nodzisa burvīgā gaisma. Tumšs ērglis sviedās gaisos, ar savu vēju vien notriekdams gar zemi karakalpus. Viņš lidoja jau neaizsniedzamos augstumos, saviem spārniem apsegdams debesis. Knābī viņam bija dimanta
ola. No gaismas, ko tā izstaroja, putna tumšās krūtis dega kā liesmās, viņa spārnu spalvas mirdzēja sarkanā zeltā. Tad palika tumšs. Arī ezers aptumšojās. Tik viņa dzelmē, kā ugunīga sirds, kvēloja dimanta ola.
Slēpdamās no vajātājiem, burvja sirds pārdzīvoja vēl visādas brīnišķīgas pārvērtības. Te kā zelta gredzenu zivtiņa to ienesa ezerā, un ap niedrām ņirbēja viegli zelta gredzentiņi. Pēc kāda laika brūna skud-rīte to ievilka savā alā kā mazu puķu sēkliņu. Beidzot kā balta spalviņa, ko dūja skrienot bija izmetusi gaisā, tā iekļuva sniega padebesī, kurš ar lēnu vēju Ziemsvētku vakarā gāja pār manas dzimtenes kalniem.
Liegi šūpodamās, nesdama laimi visiem, kam tā pieskārās, viņa nolaidās uz veca klaidoņa caurumainās platmales, caur kuras tumšiem robiem līda ārā iesirmi mati. Viņš bija ģērbies melnā kungu mētelī; vējš, kā izsmiedams, rausti ja atirušos ielāpu stūrus. Vienā kājā viņam bij veca kurpe, otrā koka tupele, kura pastāvīgi muka nost, tā kā viņam arvienu bija jāapstājas, pret vēju brienot pa dziļo sniegu.
«Milijoni, milijoni!» —piepēšas laimes sajūtas pārņemts, klaidonis atsedza galvu baltai sniega pārslu svētībai, kuras tik bagātīgi un neizsīkstoši bira no atvērtiem gaisa bezdibeņiem.
«Baltie milijoni,» — viņš kā sapnī murmināja. Tam likās, ka debesis viņam atdod nelietīgi izšķiesto tēva mantojumu.
Tanī pašā brīdī sniega jonī viņš izdzirda zirgu sprauslojam. Kāds mežinieks, kažokā un lielā ausainā ziemas cepurē, pabrauca viņam garām. Kā sudraba ripas mirdzēja gludi nozāģētie apaļie apses bluķu gali. Vezums apstājās gājēja priekšā. Zemnieks pagrieza pret viņu savu sārto seju.
«Ei, lai nu kas tu esi, redzu, ka tev grūti paiet. Nāc, sēsties man blakus.»
Klaidonis izrausās no sniega, un mežinieks ar vienu roku uzvilka to sev līdzās uz vezuma un uzmeta nosalušam vīram uz pleciem zirga segu. Kādas platas rijas nosnigušais jumts ar melnu palieveņa robu kā milzīgs balts, pie zemes pieplakuša pūķa spārns rādija ceļu kalnā. Kamēr viņi palēnām brauca uz māju, ko aizsedza balts, kustīgs sniega pārslu tīkls, nozāģētie koki, uz kuriem tie sēdēja, atdzīvojās, un zaru portis mizā sāka dzīt brūnus dzietus. Tas nav nekur dzirdēts, un vēsture tādas lietas nepiemin. Tas nekad arī nevarētu notikt, ja uz vecā klaidoņa melnās, caurumainās platmales kā viegla balta spalviņa līdz ar sniega pārslām nebūtu nolaidusies burvja sirds. Bet mēs zinām, ka sirds var darīt brīnumus.
«Nu, siev’, es tev atvedu svētvakara viesi,» — saimnieks teica, ienākdams istabā un nodauzīdams sniegu no kājām.
Saimniece patlaban rīkojās ap krāsni, vilkdama ārā svētku karašas, kuras, brūni apceptas, tvīka un garoja gultā, uz galda, uz krēsliem. Skatoties uz ienācējiem, maizes lize viņai sagriezās šķībi un beidzamais kukulītis nokrita zemē.
«Re nu, tam jau ogu maize pati pretim skrien,» — saimniece teica, atliekdamās taisni un atbīdīdama ar rokas virsu matu sprogas, kas viņai lipa klāt pie nosvīdušās pieres.
Nezinādams, kā iemantot mājnieku draudzību, vecais klaidonis apmulsis stāvēja pie durvīm. Piepeši viņš ieraudzija spalviņu uz savas platmales, paņēma to rokā un, savilcis seju vispiemīlīgākā smaidā, visvisādi jocīgi gorīdamies, piegāja pie bērna, kurš raudāja ratiņos, jo nebija neviena, kas ar viņu pa-kaitējas, un nolika viņam blakus balto paijiņu. Bērns sāka smaidīt, sita plaukstas un teica: «Ģi, ģi!»
Nu arī saimniecei atsila sirds, un klaidonis, atsēdies uz mūra, drīz vien turēja nosalušās, nozilējušās rokās kūpošu ogu maizes gabalu.
Bērns rotādamies bija nometis spalviņu zemē.
«Kāda skaista paijiņa,» — puisis Andrejs teica, ienākdams istabā un pamezdams acis uz kalponi Līzi, kura sēdēja stellēs, pie loga, nolaidusi acis pār audeklu. Puisis pacēla balto nieciņu, piegāja Līzei no muguras, apdvesdams to ar savu elpu, un viegli novilka tai spalviņu pār vaigu.
Meita nosarka. Tā bija pirmā saldā mīlas pieskaršanās, kas pārskrēja viņai kā karsta šalka.
Tā mazais nieciņš gāja no rokas rokā. Kam viņš pieskārās, to pārņēma liega, nejauša un neizskaidrojama laimes sajūta. Jo laime ir tikai viegla pieskaršanās, smarža, kas nāk un aizlido.
Rītā, kad pēc svētku nakts slaucija istabu, spalviņa ar putekļiem pacēlās gaisā un vējš pa atvērtām durvīm to ierāva baltā sniega pārslu virpulī. Ārā atkal sniga un putināja.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;