Garā pupa
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Reiz bija maza meitiņa, kura visu gribēja zināt. Viņai bija sirma, gudra vecmāmiņa, tai bija brīnišķīgas brilles. Kad tā nolaida rokas ar adīkli klēpī un pacēla acis uz augšu, viņa varēja redzēt visu debes-pili.
Mazā grozijās uz visām pusēm un jautāja, kāpēc tā un kāpēc tā? Reiz ziemā, kad gar logu vieglas kā pūkas lidoja sniega pārslas, mazā piešķieba galviņu un jautāja:
«Vecmāmiņ, kāpēc snieg sniegs?»
«Baltā kaziņa met spalvu.»
«Kur tā kaziņa dzīvo?»
«Debesīs.»
«Ko viņa tur dara?»
«Viņa ganas zvaigžņu pļavā.»
«Kā viņa tur uzkāpa?»
«Pa garo pupu.»
«Vecmāmiņ, pastāsti man par garo pupu.»
«Redzi, tā bijis. Vienai meitiņai nomirusi māte. Tēvs ieņēmis mājās pamāti. Tā savas meitas barojusi no krējuma ķērnes, bet pameitai nenovēlējusi ne sausas garoziņas. īstās meitas guldijusi spilvenos, tām nevajadzējis ne salmiņa pacelt. Pameitai bijis agri jāceļas un jāiet ganos. Kad viņa aizgulējušies, pamāte to situsi un rāvusi aiz bizēm augšā. Nebijis neviena, kas viņu pažēlo. Tikai baltā kaziņa, kuru viņa iebarojusi ar kārklu atvasēm, visur viņai staigājusi līdz. Kad pameita sēdējusi uz akmens norā un raudājusi, kaziņa pienākusi klāt un tik jocīgi purinājusi bārdu, ka šai gribot negribot bijis jāsme-jas.
Reiz Ziemsvētku vakarā mājā bij viesi. Istabā dega mirdzoša eglīte, bet nabaga pameitai bij tikai tik daudz gaismas, cik viņa pa durvju šķirbu varēja redzēt. Asaras rīdama, viņa pakrita tumšā aizdurvē uz salmu maisa.
Tad viņa atcerējās, ka māte mirstot bija teikusi: «Bērns, kad tev klājas grūti un sāpes aizņem elpu, saliec rokas un pacel tās trīs reiz uz augšu, tad, lai kur tu būsi, tev pie kājām izaugs garā pupa. Pa viņas zariem tu varēsi uzkāpt debesīs.»
Pameita salika drebošos pirkstu galus kopā un cēla rokas uz augšu, un viņas tumšā kaktā izauga brīnišķīgs koks ar maigiem sudrabainiem ziediem, kuri piepildija visu pasauli ar klusu gaismu. Pameita nometa savas koka tupeles, viss smagums tai nokrita, un pati, vairs nemanīdama ne roku, ne kāju, pa pupas zariem viegli kā pārsliņa pacēlās gaisā. Viņa jau dzirdēja eņģeļus dziedam... Te viņai ienāca prātā, ka apakšā palikusi viņas baltā kaziņa un ka nebūs neviena, kas to rītā pabaros. Ātri, ātri tā nolaidās lejā, izveda kaziņu no kūts un tā ar’ — capa, capa kāpa pa garās pupas zariem viņai līdz. No tā laika arī kaziņa ir tur, augšā. Naktīs viņu dažreiz var redzēt, kad tā izbāž aiz padebeša savu zelta radziņu.»
«Un kas tā kaziņa bija?» meitene jautāja.
«Vai mēs, bērniņ, zinām, kas mums līdzi staigā. Tu ej pa pļavu un puķes uz tevi skatas, tu pagriezies pret saules pusi un mārīte tev uzlaižas uz rokas. Atsēsties uz istabas sliekšņa, un suns tev pienāk klāt un noliek galvu klēpī. Visa pasaule ir pilna Dieva laipnības.»
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme