Ūdens māte
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Kādas savādas dienas! Jau no paša rīta viņas iebrien krēslā, kura guļ pār mani kā lēns ūdens. Tā apņem mani kā miegs. Brīžam es manu, ka kāds uzliek man roku uz pleca, dzirdu, ka sauc manu vārdu. Tad atkal šī plūstošā krēsla. Man liekas, ka viņa šūpojas šurp un turp kā liels ūdens. Es kustos viņā kā snaudā. Dažreiz man liekas, ka man ap kājām tinas lokanas ūdens zāles un velk mani kaut kur dziļumā, kur kā melni rēgi ēnojas vecas siekstas un tālāk visu aprij tumsa, šādos brīžos man ienāk prātā pasaka par zēnu upes dibenā.
#
Dziļa, plata upe tecēja neapsīkstoši kā laiks, kurš aiznes minūtes, stundas, dienas un gadus, tālu izklādama savus mirdzošos ūdeņus. Augšā uz krasta bija ķēniņa pilsēta, lejā, ūdeņu dzelmē, gulēja viņas atspīdums.
Ik rītu, kad iedegās diena, še atnāca mazs puika gaišiem matiem, zilām acīm apēst savu maizes gabalu. Viņš nosēdās uz krasta un nolika maizi uz ak-meņa sev blakus.
Viņš noliecās un skatijās, kā torņi un nami gāzās ūdenī un gulēja tur, dzelmes spožumā, kā citā pasaulē. Apgāzta pilsēta apgāztās debesīs. Zelta krustu gali it kā meklēja dzelmei dibena. «Nez, vai zivtiņas ar’ ir kristītas,» puika domāja.
Un cik viņš te nāca un sēdēja, viņš arvienu pazaudēja savu maizes gabalu.
Kāds miesnieka puisis gāja garām, ēzdams desu. Priekš beidzamā kumosa tam pietrūka maizes. Viņš paņēma maizes gabalu no akmeņa un aizgāja, piebāzis sev vaigus.
Otrreiz gāja garām kāds kungs ar suni. Pats viņš melnas maizes neēda, bet ieraudzijis uz akmeņa riecienu, kuru acis neuzskata, viņš paņēma un atdeva to savam sunim.
Kādu citu reizi, kad zēns patlaban ar saviem baltiem, veselīgiem zobiem drupināja maizes gabalu, brauca garām ķēniņa kariete. Maza, bāla princese tur gulēja zīda spilvenos. Viņa bija izlutināta un slima. Viņai nekas nepatika un viņa neko neēda. Ieraudzijusi zēnu ar maizes gabalu, viņa izstiepa roku:
«Kas tev ir tik gards?»
«Maize.»
«Dod man! Dod man!»
Zēns pienāca un pasniedza viņai savu riecienu.
Princese deva viņam zelta gabalu. Bet puika salika rokas uz muguras.
«Es naudas neņemu!»
«Vai, kāds tu lepns!» princese ieplēta acis.
«Es nemaz neesmu lepns. Es tev dodu. To man māte iedeva.»
«Nu, labi, labi. Tu man patici. Nāc pie manis, kad gribi. Še mans gredzens, sargi tevi ielaidis.»
Princese novilka no savas mazās rokas un pasniedza viņam zelta gredzenu. Kariete aizripoja.
Puika grozi ja gredzenu rokā un raudāja. Cik skaista bija mazā princese un cik bāla un slima viņa izskatījās !
Kādu dienu viņš atkal nāca, sēdēja un skatijās ūdeni.
Tur garām gāja kāds vīrs ar tumšu seju. Viņš redzēja, ka zēns sēd pie pašas straumes, un viņam uznāca ļauns kārdinājums.
Viņš pagrūda to un zēns lidoja uz galvas ūdenī.
Gaisma pazibēja un nodzisa viņa acīs, kuras piepildi ja ūdens.
Tai brīdī no dzelmes cēlās Ūdens māte, uz savām augstām krūtīm, kuras cilāja spēcīga elpa, nesdama augšā mīkstus, platus viļņus. Viņa saņēma nabaga puiku, piespieda to pie savām slapjām krūtīm, apsedza ar saviem dūņu melniem matiem un nonesa savā glāžu pilī.
Viņa noguldi ja to uz smilšu paladziņa un uzpūta tam savu elpu, kura smaržoja pēc dūņām un zivs. Zēns'nopūtās un atvēra acis.
«Kur es esmu?» viņš jautāja.
«Guli, guli, mans puisīti, tu esi pie mātes.»
#
No rīta pils priekšā cienīgi grozijās vecais vārtu sargs krusttēvs Sams.
Viņš, kā likās, runāja kaut ko, un viņa vārdi kāpa augšā kā bāli burbuļi.
Mazā zivtiņa Rudace, sīka un zeltaina kā auziņa, viņam blakus gandrīz nemaz nebija saredzama.
«Vai, kāds smuks puisits!» zivtiņa iesaucās, ierau-dzijusi zēnu, kurš vēl gulēja, nolicis vaigu uz smilšu pagalvja.
«Vai, es gribu viņu nobučot!» Rudace kā dzirk-stiņa pieskrēja klāt un pielika savu mazo muti pie vēsā stikla.
Viņai pakaļ šāvās vesels bars mazu zivtiņu un dejoja ap pili kā zelta lietus.
«Ejiet prom, ejiet prom,» krusttēvs Sams viņas gaiņāja ar savu asti. «Uzmodināsiet puisīti!»
*
Nu sākās klusa, krēslaina dzīve upes dibenā, kuru traucēja tikai kāda pāri ejoša kuģa ēna. še, apakšā, nepazina laika, nekas te nenotika, un gadi še aizslīdēja nemanot. No zēna nu bija izaudzis puisis, un Ūdens māte kādu dienu teica, ka viņam vajagot pasauli redzēt un kaut ko mācīties. Lai ejot apskatīt viņas valsti.
Krusttēvs Sams jūdza zivju kaula ratos un teica:
«Sēsties iekšā, es tevi aizvedīšu pie lielās Zuvs. Tā ir gudrāka par visiem pasaulē.»
Krusttēvs pliukšķināja pātagu un divas baltas sīgas skrēja kā zibēja vien. Lielā Zuvs dzīvoja zem veca vētras izgāzta ozola, kura strupie, aplauztie zari bija melni no dzelmes dūņām.
Puisis paklanijās un teica:
«Saki, Zuvs, ko tu domā un kāda tava gudrība?»
«Kampt un rīt, kampt un rīt — tāda mana gudrība!» Zuvs teica un skati jās viņā apaļām, izspiestām acīm.
«Vai! tad jau te apakšā tāda pati gudrība kā augšā,» puisis nodomāja, «tur jau arī visi kampj un rauj, ko var.»
Viņam ienāca prātā, ka viņš nekad nebij varējis noturēt rokā maizes gabalu. Arvienu viņš bija to pazaudējis.
«Aizbrauksim vēl pie vēža. Arī tas ir gudrs vīrs,» Sams teica.
Vēzis sēdēja savas alas priekšā, kad viņi piebrauca.
«Saki, vēzi, ko tu domā un kāda tava gudrība?» puisis prasi ja.
Vēzis pacēla šķēres, it kā pats sev gribētu iekniebt, un teica:
«Kad es tā domāju, tad es tak nezinu nekā labāka par siltu alu un labu kumosu.»
«Te man nav nekā ko mācīties,» puisis, mājā braucot, teica krusttēvam Samam. «Pie mums augšā arī visi tāpat domā.»
Un viņš sāka ilgoties pēc saules gaismas.
Noskumis viņš staigāja pa glāžu pili, kurā iespīdēja tikai blāvs ūdens spožums.
«Ūdens māt,» viņš lūdzās, «laid mani malā! Es gribu redzēt sauli!»
«Nu, koju tur darīsi, manu puisīt? Kas ar tevi tur būs?» "ūdens māte bēdājās. «Tagad tu skatīsies gaisā, tāpat kā toreiz ūdenī un atkal pazaudēsi maizes gabalu ... Pag’ es tev ko iedošu. Kad tevi tur apstāj par daudz, papūt šo stabulīti.»
Viņa vēl uzdeva tam pērlēm šūtus ūdenszāļu svārkus un beidzamo reiz saglauda viņa matus ar mātes siltumu.
Nu viņa apkampa to, satina savos matos un, nākdama ar vilni augšā, uznesa un nolika to krastā.
Bija nakts. Pa augšu tāpat kā agrāk krustām un šķērsām tecēja zvaigznes. Priekšā uz krasta vienās ugunīs staroja ķēniņa pils. Ielas vēl bija pilnas ļaužu. Viņi priecīgi runāja un čaloja un puisis dzirdēja, ka ķēniņa meita gaidot preciniekus; braucot no malu malām, gan zeltā, gan sudrabā. Bet īstā vien vēl neesot.
Puisis domāja, ka viņš arī varētu ieiet — tāpat vien, paskatīties, kā mazā princese, kuras sejiņa tur lejā, upes dibenā, arvienu peldēja viņam priekšā kā bāls ūdens zieds, sēd tēva pili savā spožumā kā karaliene un līgava.
Puisis parādija sargiem princeses gredzenu un viņu ielaida.
Pili galdi bija klāti, visās zālēs skanēja mūzika. Precinieku te bija kā miglas. Princese smaidīdama staigāja starp viesiem, bet nevienam nesolijās. Viņa vēl arvien kaut ko gaidi ja.
Un puisim tā nelāgā vien bija, tā nelāgā vien bija. Visi viņam mina uz kājām un bīdi ja to ar elkoņiem pie malas. Viņš jutās kā sliktā sapnī.
Cik neīsts viss te izskati jās. Kas tie bija par prinčiem! Pat ūsas un bārdas viņiem likās tikai pielīmētas.
Beidzot viņš bija iespiests kaktā aiz durvīm, kur viņš pat no tālienes princesi vairs nevarēja saredzēt. Nu viņš ķērās pie savas stabules, un mīkstas klusas ūdensskaņas sāka burbuļot pa zāli.
Visas kājas sāka cilāties. Puisis spēlēja arvien ātrāk un ātrāk. Visi elsoja un lēca, kamēr tiem nokrita liekās bārdas un katrs parādi jās savā īstā izskatā. Tur bija arī tas miesnieka puisis, kas bija atņēmis viņam maizes gabalu. Šie precinieki bija sabraukuši no visām ceļmalām, kas vien bija varējuši sev uzšūt spožus svārkus.
Stabulīte skanēja un svilpa. Precinieki krita un meimuroja pa durvīm ārā. Zāle bija tukša. Arī princese bija nokritusi uz dīvānā.
Nu viņa piecēlās un pamāja puisim ar pirkstiņu.
Viņa ieveda to mazā kambarī, kuru viņa piepildi ja ar savu saldo elpu. Tad viņa saņēma savās šaurās delnās puiša galvu, skatijās viņam acīs un teica:
«Tu esi mans īstais.»
Tur viņi sēdēja un runāja. Bet vēl saldāk bija, kad viņi cieta klusu.
Pa to laiku uzlēca saule un skatijās pa logu iekšā. Bet pa sētas trepēm kāpa augšā sētnieks ar slotu un slaucija lejā pār slieksni zelta pušķus, treses un liekās bārdas.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme