Pēdējais prieks
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
«Vai te dzīvo kurpnieks Zariņš?» jauns puisis, skaists un sārts kā prieks, — varbūt tas viņš ari bij — atrāva pagraba durvis, un viņam līdzi pa trepēm pagrabā ieplūda plata saules staru šalts.
«Kā tad, kā tad,» — no tumšās darbnīcas viņam gausi piecēlās pretim vecs, rūpēm aprūsējis vīrs ...
«Jums ir vajadzīgas zoļu ādas? Labi, te būs! Klapējiet veseli!» puisis jautri teica un nosvieda uz grīdas veselu saini ādu. Tikpat ātri kā ienācis, puisis pazuda, atstādams sava smaida atspīdumu visos četros tumšos pagraba kaktos.
«Bet es jau neko neesmu pasūtijis,» — vecais kurpnieks gribēja teikt. «Zoļu āda gan man bija vajadzīga, bet man jau nav naudas. Ēj, pagaidiet, kungs,» — viņš devās pa trepēm tam pakaļ un atvēra durvis uz ielu, bet svešā nekur vairs neredzēja.
«Varbūt tas bij kāds bodes puisis,» vecais domāja.
«Varbūt, ka viņa kungs ir bagāts un var naudu gaidīt...» tas sāka ar patikšanu cilāt ādas gabalus. Tik labu zoļādu viņam sen nebija bijis. Varbūt tās t)1j viņam pašas debess sūtītas.
Tanī pašā dienā kāds jauns cilvēks no labākām aprindām lika pie viņa pazolēt savas kurpes. No rīta izejot, viņam likās, ka pazoles dzied:
«Viegli nes
Šīs jautrās pazoles.
Balts un sārts,
Kā rīta blāzmas skārts Lido prieks Kā ābeļziedu sniegs.»
Visu dienu viņam bij tik vieglis un labs prāts, kā nekad. Viņš gāja pus dejodams.
«Saki, kāpēc tu esi tik jautris?» draugi viņam prasi ja.
«Kā tad es nebūšu jautris, ka man pazoles dzied!» Viņš piesita kāju un apgriezās:
«Viegli nes
Šīs jautrās pazoles...»
«Kur tu tādas ņēmi?»
«Es liku pazolēt savas kurpes — tepat Dzirnavu ielā, pagrabā — un tagad soļi man nemaz vairs pie zemes nemetas. Zināms, tas kurpnieks jau gan ir vecs un jauna darba neviens viņam vairs nedod. Bet pazoles viņš piesit vareni!»
Nu visas dejas kurpes ceļoja uz kurpnieka Zariņa pagrabu un nāca no turienes ārā ar jaunām pazolēm, ar kurām tik viegli varēja dejot. Kas viņas valkāja, tie slīdēja bez rūpēm visam pāri. Nekāds grūtums tiem neķērās klāt. Tumšais kara laiks, kas nospieda pilsētu, bij beidzies un prieks bij atvēries visiem, kā vieglis ceļš. Visa pilsēta dejoja.
Bet taisni ap to stundu, kad troksnis un mūzika dejas zālēs beidzās, vecais kurpnieks sēdās pie darba savā tumšā pagrabā un cauru dienu līdz vēlai naktij kā apsarkusi acs nokvēpušā cilindrā viņam spīdēja uz galda maza petrolejas lampa. Viņš gan nedzirdēja, kā viņa pazoles dziedāja, totiesu viņam tagad bij ko paēst. Sieva arvienu bagātīgi pildi ja viņa apskapstējušo skārda šķīvi ar kartupeļiem un kāpostiem, atstādama uz šķīvja malām arī dažus sirmus matus, kuri tai nekoptās šķipsnās vijās gar vaigiem. Tā tas gāja labu laiku, kamēr ādu krājums izbeidzās. Viņš gan iegādājās jaunas ādas, bet pasūti jumi vairs tā nenāca. Trūkums atkal sāka ieskatīties viņa skārda bļodas dibenā. Beidzot vecais kurpnieks palika slims un gulēja ilgi savā tumšā pagraba kaktā, kur tikai bāli gaismas stari, nedroši taustīdamies starp liestu kastēm un skrandām, atrada pie viņa ceļu.
Beidzot arī liestu kastes bij jāpārdod, lai nopirktu malku un maizi. Nu viņš bija zaudējis arī savus darba rīkus un jutās savā gultā kā laivā bez airu, kuru nes kaut kur projām akli un tumši ūdeņi. Viņš bija viens pats šai krēslībā, kurā neieskati jās ne Dieva acs.
Sieva pa dienu gāja nabadzīgās strādnieku ģimenēs bērnus pieskatīt, atnesdama viņam vakarā mājā kaut ko no savas pusdienas paliekām.
Ar pavasari viņš juta, ka spēki it kā atgriežas. Viņam sāka patikt ratu troksnis un zvirbuļu čivināšana uz ielas. Kāsēdams viņš sāka jau celties un staigāt. Kādā svētdienas rītā, kad jaunā vasara stāvēja visā spožumā aiz pagraba loga un visi ielu akmeņi vizēja no saules, viņš kaut kā saģērbās un izgāja ārā. Iela bij tukša, tikai dūjas slinki staipi ja spārnus. Visa pilsēta bij izbraukusi zaļumos. Nedzirdēja pat ratu trokšņa. Bij tikai klusums un gaisma, viņam nebija arī jākaunas no savām skrandām, jo pilsēta tagad piederēja tiem, kas staigā pa ķēķa durvīm un slēpj savus ielāpus pagrabu tumsā. Izlaidies uz palodzes, zvilnēja sētnieks un svilpodams skatijās kaut kur prom. Pretim nāca pazemas sievietes platiem pleciem, resnām kājām kā stabiem, uz kurām, kā likās, gulēja visi pilsētas grūtumi.
Vecais kurpnieks noglaudi ja kāda zirga galvu, kurš it kā zemē iestidzis stāvēja uz ielas stūra, kamēr ormanis, acis piemiedzis, snauda uz bukas. Maza meitene ar baltu sunīti pagāja viņam garām un vecā sirdi piepildi ja smalks un vārīgs prieks. Viņš apsēdās uz sola kanaļa malā, kur pār sudrabaino vītolu galotnēm plašāk atvērās spožā debesu joma. Kā klusi zibeņi gaisu krustoja bezdelīgas. Vecais skati jās viņām pakaļ un klusi ieelpoja šo dzīvo gaisa bezgalību.
«Bezdelīga, skrej ar ziņu,
Aiznes Dievam grāmatiņu!»
Viņas ienāca prātā kaut kur dzirdētas dziesmiņas vārdi. «Bet kas tad gan man būtu Dievam ko sūdzēt?» viņš pats sev kā brīnīdamies jautāja. «Šodien tak man ir labi...» Tad viņš it kā satrūkās. Viņam blakus uz sola nosēdās veca dama, viscaur stīvās melnās drānās. Viņas seja bija skumīga un mēma, it kā tā desmit gadu būtu skatījusies sienā. «Laikam kāda vāciete,» — vecais nodomāja un atvilkās drusku sāņus. Viņu mazliet baidi ja šī melnā krāsa. Viņš pameta acis uz vecās damas kurpēm ar nodriskātiem zīda pušķiem. «Jā, tādas mēs šuvām gadu desmit atpakaļ,» viņš nodomāja. Tad viņš kaunīgi izvilka no sola apakšas savas auklām aptītās kājas noplīsušās lupatu kurpēs un pats par sevi pakrati ja galvu: «He, kurpnieks, un pašam nav zābaku kājā!» Viņš atcerējās, ka bija tak gribējis aiziet uz «uteni» un pameklēt sev kādas vecas kurpes. Viņš piecēlās no sola, bailīgi taustīdams kabatā dažus mazus naudas gabalus. Uz «uteni» — kas tur nu būtu ko iet? Viņš lika soli pie soļa, bet koks, avīžu būda, laternas stabs, kuram viņš gribēja tikt garām, nenāca vairs viņam pretim tik ātri kā agrāk. «Laikam nav vairs spēka,» viņš skumīgi nodomāja.
Beidzot tak viņš nonāca zem netīriem lieveņiem, kur slēpjas veci skārdi, sarūsējuši dzelži, novalkātas drānas, nobālušas skrandas. Ilgi viņš tur īdzīgi rakņājās vecu zābaku kaudzē, tad priecīgi iesaucās, pacēlis gaisā vecu kurpju pāri: «Jā, tas ir mans darbs! Tik stingri vis neviens vairs tagad zābakus nenostrādās ...»
Kurpes bij ļoti novalkātas un viņš varēja tās nopirkt. Nu jau viņam bija tās kājās un viņš gāja uz māju. Brīnums, cik viegli viņam tagad cilājās kājas. Viss nogurums viņam bij pārgājis. Ausis dūca. Likās, ka viņam nāk līdz visas darba atmiņas...
Kad Zariņiete vakarā pārnāca mājā, vecais gulēja gultā, apmulsušām acīm skatīdamies uz saviem kurpju galiem un, kā likās, murgoja.
«Māt, nu es eju ... nu es eju ... «Viegli nes šīs pazoles ...» Māt, vai tu dzirdi, kā viņas dzied? Tas ir mans darbs, tagad neviens vairs tā nenostrādā...» — «Tē’s, tu jau murgo,» — sieva izbailēs sagrāba viņu aiz pleca.
Uz brīdi atgriezās apziņa vecā kurpnieka acīs.
«Māt, redzi, mans prieks ir apstaigājis pilsētu un beidzot atgriezies pie manis...»
Naktī viņš nomira.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme