Zaļā jaunava
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Princim Džimam bija trīs labas lietas: rati, kuri paši skrej, rītsvārki, kuri nes pa gaisu, un nūjiņa, kas rāda, kur aprakta manta. Tad nu, zināms, arī princis nestāvēja mierā, bet skrēja gan pa zemi, gan pa gaisu, kur vien nūjiņa rādija, un viņam atdevās visas zemes bagātības. Viņam bija ko skriet, jo viņa valstij bija triju jūru robežas. Tāpēc arī viņš vairāk lidoja pa gaisu nekā gāja vai brauca, jo visātrāk nesa viņa rītasvārki.
Pēc brokasta viņš izgāja pils dārzā, kur ziedēja visskaistākās puķes un auga reti, krāšņi koki. Bet viņš gāja visam garām. Arvienu tas apstājās parka pļaviņā, paskatijās, uz kuru pusi rāda nūjiņa, sabāza rokas savu brīnišķīgo svārku piedurknēs, noliecās uz sāniem, it kā gribēdams nosnausties, un aizlidoja kā vējš pa gaisu.
Tie bija vatēti rītasvārki, bet saule, kas še, uz zemes, sasildi ja katru kukainīti zālē, tur, augšā, bija gan spoža, bet salta, un mākoņi, kas princi lidojot ietina kā sudraba vilna, bija vēsi un mikli. Viņam vairs nebija tāluma. Augstums visu samazināja. Varenākās egles uz kalniem nebija lielākas par smilgām pļavā, ezeri ielejās mirdzēja kā ūdens lāses uz delnas. Tā skrienot, pasaule bieži vien viņam likās tukša un salta. Bet vai tad ļausi mantai gulēt? Princis Džims lidoja un nolaidās, kur nūjiņa rādija, un viņa vergi pildija nastas ar zeltu un dārgakmeņiem. Viņam jau piederēja puse no visas pasaules bagātībām.
Reiz burvju nūjiņa noveda viņu pie tumšas alas meža dziļumā. Viņš bija dzirdējis teiku, ka kalnu gari še noslēpuši savus dārgumus. Atšķirdams krūmus un aviekstenāju zarus, princis iegāja alā un atrada tur priekšā lielu telpu. Pie veca akmeņa galda snauda milzis, atspiedis galvu uz rokas. Uz pakauša viņam auga sūna, uz plakstiņiem — lielas, pelēkas piepes, kas dziļi bija nokārušās viņam pār acīm. Akmeņa pavardā dega lēna uguns. Klusām uz pirkstu galiem princis aizzagās viņam garām un ar savu nūjiņu, kurai nekas nebija aizslēgts, atvēra lielas sarūsējušas dzelzs durvis. Aiz viņām parādi jās otra, vēl lielāka telpa, kura bija pilna mirdzošām dārgakmeņu kaudzēm. Princim iesāpējās acis no spožuma, kāda vēl neviens cilvēks nebija redzējis. Viņš iekliedzās un pakrita uz sliekšņa. Milzis uztrūkās, ar pirkstiem pacēla plakstiņus un klusi pasmaidi ja bārdā, kura kā sirma sūna nokārās uz akmens galda. Viņš zināja, kas noticis. Viņa mantu sargāja veca burvība. Kas redzēja viņa dārgumus, tas kļuva akls. Princis piecēlās un vaidēdams tausti jās gar sienām. Bet milzis paņēma viņu kā tārpu diviem pirkstiem aiz pakauša un izsvieda no alas.
Salauzts tas gulēja uz zemes. Visapkārt bija dziļa, necaurredzama tumsība. Viņš saprata, ka ir akls. Ar acuplakstiņiem viņš mānijā, ka gaiss top mikls un vēss. Laikam bija jau nakts. Viņš piecēlās un streipuļoja kaut kur projām. Tumsā viņš tausti jās pa koku zariem, kas sitās viņam sejā. Bērzu lapas saudzīgi glaudās ap viņa rokām, egļu adatas dūrās pirkstos. Bet tas bija gandrīz patīkami, jo viņš bija akls un viņam no jauna bija jāiepazīstas ar pasauli. Tad viņam likās, ka viņš ir izgājis klajumā, varbūt tā bija meža pļava, viņš juta uz sava vaiga mīkstu zāles dvašu. Piekusis viņš nokrita zemē un spieda pieri iekšā miklos, vēsos zāļu stiebros. Viņam likās, ka tas ir noziedzies pret zemi, viņš nolika uz tās savas delnas, viņam gribējās to nolūgties. Un tiešām, no zemes nāca kāda klusa un labdarīga elpa, it kā viņa tam atbildētu. Viņš cieši piekļāvās tai klāt, pārvilka svārkus pār galvu un iemiga. Pamodies viņš dzirdēja putnus dziedam, uz rokām un vaigiem tas juta glāstošu saules siltumu. Zāle klusi šmīkstēja, kāds pienāca un viegli uzlika viņam pirkstus uz acīm. Piepēši viņš mānijā, ka caur šiem maigiem pirkstiem spiežas cauri sārta saules gaisma. Pārsteigts un laimīgs, ka atkal var redzēt, viņš atbī-dija labdarīgās rokas no acīm un ieraudzija savā priekšā jaunavu zaļās drānās.
«Celies augšā un kļūsti redzīgs,» viņa teica.
«Jā, es biju akls...»
«Visu mūžu tu biji akls. Tu skrēji visam garām. Tu jau nedzīvoji. Tu sāksi dzīvot tikai tad, kad sapratīsi, ka viss ir dzīvs un ka viss dzīvo līdz ar tevi. Ikkatrā zāles stiebrā pukst maza, zaļa sirds. Klausies!» — viņa pielieca tam pie vaiga dažas garas baltas puķes ... «Vai tu gribi no tiesas redzīgs kļūt!»
«Jā,» princis laimīgi čukstēja.
«Nu, tad nāc man līdz!»
Jaunava saņēma princi aiz rokas un ieveda viņu tai zaļā, laimīgā pusapziņā, kurā dzīvo daba. Viņš aizmirsa savu salto zelta troni un kļuva par karali kokiem, puķēm un zālēm.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme