Muļķa laime
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
«Nu, puiši, aujiet kājas,» tēvs teica uz saviem septiņiem dēliem, «šitā būda jums jau ir par mazu. Visi esat lieli izauguši, galvas jau metas pie griestiem. Laiks jums doties plašā pasaulē, ķēniņvalstis iekarot un visādus varoņdarbus izdarīt. Redziet, ziema ir klāt, nu varat jāt taisni pār purviem un ezeriem un ne ceļa, ne tilta nekur vairs nevajaga.» «Nez’, vai man ar’ būs jāiet?» — jaunākais dēls, kurš bij mazs no auguma un kuru visi sauca par muļķīti un bīdija pie malas, ierāvies aizkrāsnē, bailīgi domāja. «Nez\ vai es ar’ jau esmu izaudzis? Vakarā, kad māte aizdedzina skalu, man ēna gan jau sniedzas pa griestiem. Mana ēna gan tad ir varena. Viņai ir liela galva un milzīgas rokas, tā gan varētu ar visiem pūķiem un velliem cīnīties ... Nūja, bet kad jau iešu, tad jau ņemšu savu ēnu līdzi,» — muļķītis sevi drošināja.
Brāļi taisijās ceļā. «Tēt, vai man ar’ būs jāiet?» muļķītis beidzot jautāja, izlīdis no aizkrāsnes. «Jāiet, jāiet. No tevis jau tikpat nekāds maizes devējs man neiznāks,» tēvs teica. «Kad dēli sev iekaros ķēniņvalstis, tad mēs ar māti iesim pie viņiem dzīvot. Ej, kas zin, varbūt tev ar’ kaut kur ir laime.»
Brāļi jau staigāja piešus skandinādami, ka žvadzēja vien, un sēja sev ap vidu zīļu jostas. Muļķītim, kā jau tādam, pašam savu drēbju nemaz nebija. Viņš uzāva kājās lielas, vecas pastalas kā laivas ...
«Ei, muļķi, tu jau aiz papēžiem sev ceļa maizi varēji aizbāzt,» — viens no brāļiem viņam iegrūda sānos un visi smējās ...
Muļķītis klusi ielīda kaktā, uzvilka vecu kaula kažociņu, kuru vairs neviens nevalkāja, uzlika tēva cepuri, kura tūliņ uzkrita viņam uz acīm un bargi paskati jās no apakšas uz augšu. Tā, viņš piesita cieti ar pastalu pie zemes. Nu viņš varēja iet cīņā ar visiem pūķiem un velliem ...
Pa to laiku māte cepa kukuļus. Vienam kukulis, otram kukulis — visiem lieli, brūni, smaržīgi kukuļi, kuri kūpēdami nāca ārā no krāsnes un paši vēlās brāļiem rokās.
Muļķīti, kurš bailīgi mīņājās brāļiem aiz muguras, māte bij gandrīz vai aizmirsusi.
«Tu — mans beidzamais. Tev sakasnītis,» māte teica. Viņa vēl reiz šāva lizi atpakaļ un meklēdama grabinājās pa tukšo krāsni, kamēr izvilka mazu miltos apvalstītu baltu kukulīti, beidzamo, kuru viņa bij izcepusi no mīklas paliekām, muldu izkasot. Ārā velkot viņš vēl iekrita aizkura pelnos un māte viņam to tīri karstu iebāza azotē. «Tā, nu man ejot nebūs salt,» muļķītis teica un nobučoja māti. Tad viņš spēra lielu soli un kāpa pār augsto tēva mājas slieksni pasaulē.
Ārā sala un drusku putenēja. Brāļi jau aizjāja brangos zirgos, ka sniegs vien nokūpēja. Muļķītim tēvs izveda no staļļa āzi, vecu, niķīgu buku, kuram bij tāds nelabs amats. ^
«Še tev tas āzis,» tēvs teica. «Viņš tāpat nekur nav liekams, bada visus nost.»
Bet āzis bij muļķītim liels draugs. Ganos viņš bija to iebarojis ar maizi. Saodis silto sakasnīša smaržu, viņš galvu klanīdams gāja puisim līdz.
Iedams muļķītis skaitija dārza zedeņus, apstājās ganu ceļa galā un arvienu skati jās atpakaļ uz sārto, apdrupušo skursteni, kurš aizejot līdz ar tēva mājas nosnigušo jumtu grima arvien dziļāk un dziļāk augstās, baltās sniega kupenās, kuras vējš bij sanesis ap māju un dārzu. «Āzīti, bučiņ, atmini manu mīklu: vectēvs uz jumta? Nu jā, vai tad tu ko zini... Tu tik purini bārdu. Muļķi! Tas ir mūsu skurstenis. Cik omulīgi viņš kūpina savus dūmus! Un ziemu viņam no lāstakām ir gara sirma ledus bārda ... Bet nu es viņa vairs nevaru redzēt...»
Viņš gāja, galvu nošķiebis zem tēva lielās cepures un domāja: «Nezin, kāpēc ir jāiet laimes meklēt plašā pasaulē ... Vai mūsu māja nav pasaule? ... Un nezin, kā tad ir, kad ir laime? Kad es vakarā dzinu govis mājā, vai ziemu mūsu vecā istabā striķus vīdams klausījos mātes ratiņa rūkšanā, man sirds sita tik viegli, viegli un silti, un es domāju, ka tā ir laime. Bet es jau esmu muļķis ...»
Pagājis kādu gabaliņu, viņš apsēdās ceļa malā. Mīkstas, zilganas ziemas debesis izplētās tālu visapkārt pār nosnigušiem laukiem un mājām. Kalnā griezās dzirnavas, laizdamas caur spārniem vieglas sniega pārslas, kuras klusi lidoja visapkārt pa lauku. Likās, ka viņas maļ sniegu.
«Nezin, vai pasaule ir liela? Vai viņa ir vēl tur aiz dzirnavām?» — muļķītis domāja. Viņš ļoti mīlēja vecās dzirnavas, kuras no viņa mājas varēja redzēt. Vakaros viņš mīlēja noskatīties, kā saules riets simts vara vīksnās uzliesmoja un nodega viņu spārnu baltās zēģelēs. Ziemu vējputenī, kad debess ar zemi griezās un viss gaiss bij tumšs no sniega, vecās dzirnavas kalnā viņam likās kā milzis, kurš vicinādams savas lielās, tumšās rokas, cīnās ar nelabiem gariem ... Un, kad māte viņu sabāra, un kad viņam bij pavisam skumji, tad viņš izgāja ārā un skatijās uz dzirnavām. Nē, tas nebūtu labi, ka viņam būtu jāaiziet tik tālu, ka dzirnavas vairs nevarētu redzēt... Viņš atbīdija cepuri pakausī, izvilka no paduses savu sakasni, kurš vēl silti smaržoja, un sāka to drupināt, nolauzdams pa gabalam arī āzim, kurš, bārdu skurinādams, stāvēja viņam blakus.
Viņa domas vēl aizvien kavējās pie mājas. Tam likās, ka māte viņa kukulītī iecepusi visas svētku dienu atmiņas. Arvienu tad smaržoja silta maize. Arvienu kaut kas vēl palika muldā no svētku mīklas. Tas viss nu bija sakasīts un ar mātes gludām rokām saglausts cieši kopā šai mazā sakasnītī. Lieldienas ar pūpoliem un sārtu rīta sauli, Ziemsvētki ar zvaigžņu stariem, kuri skanēja kā zvaniņi un ar zvaniņiem, kuru skaņas bij tik tīras un spodras kā zvaigznes. Meteņi ar ātro ragaviņu joņiem no kalna, ar smiekliem un jautriem kūleņiem sniegā, ar vējā svilstošiem vaigiem un kūpošu zīdeņa bļodu mājā uz galda ...
Tā domājot, nez’ no kurienes cēlusies, piepēši viņam blakus stāvēja veca māmiņa ar brīnum laipnu un mīlīgu vaigu. Silti stari plūda no viņas zilām acīm un apgaismoja viņas seju, kura ar visām savām grumbām un grumbiņām staroja kā saule. (Tā bija Laimes māte). «Varbūt tu gribi ēst?» muļķītis jautāja un sniedza viņai maizes gabalu, priecādamies, ka viņš var ar kādu dalīties.
«Paldies, paldies, puisīt. Kur tad tu tā iedams?» viņa prasi ja.
«Tēvs mani sūta pasaulē laimi meklēt. Saki, mā-miņ, vai pasaule ir plaša?»
«Oi, plaša gan, dēliņ. Nekur nevar gala saredzēt.»
«Vai tur aiz kalna viņa ir tikpat plaša, kā te?»
«Tā gan, tā gan.»
«Man ar’ tā likās. Kad es izeju ārā aiz pakša, es nekur debesīm nevaru gala saredzēt. Un kad es izdzenu ganos un stāvu lielās noras vidū, debesis ir no manis tikpat tālu.» Muļķītis padomāja un pagrozija cepuri uz galvas.
«Bet — ē saki man, vai pasaulē ir daudz laimes?» viņš prasi ja.
«Tik, cik viņas katram pašam ir sirdī.»
«Bet sirds jau ir tepat man krūtīs. Kad es ar tevi runāju, viņa sit man viegli, viegli un silti. Kas tu tāda esi? Tu laikam esi ļoti laba,» puisis lielām acīm skati jās savādā svešniecē.
«Jā, mans puisīt, es tev varu dot, ko tu vēlies,» viņa teica, noglaudīdama tam vaigu.
«Tēvs grib, lai iekarojot sev ķēniņu zemes. Bet ķēniņu zemes jau no mūsu mājas ir ļoti tālu. Un kad es tur aiziešu, vairs neredzēšu savu dzirnavu», — muļķītis domīgi runāja.
«Vai tu gribētu būt viņās par melderi?»
«Nē, melderis jau tur ir. Es tikai tāpat gribētu no tālienes uz viņām šad un tad paskatīties.»
«Vai, kāds tu muļķis esi! Vai tad tu negribi apprecēt ķēniņa meitu?»
«Oi, ķēniņa meita uz manis šķaudīs, oi, kā šķaudīs!» — muļķītis savieba seju. «Viņa negribēs dzīvot manā tēva mājā, bet nav nekā jaukāka par manu tēvu māju.»
«Nu, vai tad tu nevēlies sev nekādas laimes?»
«Ja es vēlētos sev, tad es vēlētos tādu, kādas nevienam nav, tādu, kas piepilda visu pasauli! Tad es vēlētos, lai te izaug garā pupa, par kuru man māte stāsti ja. Lai viņa izaug līdz pašām debesīm, lai viņa uzzied ar baltiem ziediem, pie zieda zieds, pie zara zars. Lai katrā ziedā būtu mazs sudraba zvaniņš, lai katrs zvaniņš skanētu tā, kā mana sirds, kad viņa ir laimīga. Tad es pa viņas zariem uzkāptu debesīs. Un kad es būtu augšā, pašā galotnē, tad es šūpotos no viena zemes gala līdz otram, eņģeļi dziedātu, zvaniņi skanētu, visi iznāktu ārā klausīties un visa pasaule būtu pilna laimes ... Bet tu uz mani neklausies, māmiņ, es jau esmu muļķis. Ja tu man ko labu vēli, tad atnāc tāpat pie manis parunāties. Vai tu neesi mana krustmāte? Man māte teica, ka viņa esot kādā tālā ciemā...»
«Jā, manu puisīt, es esmu tava krustmāte. Es tevis neaizmirsīšu ... Bet kas tas tev par zvēru?» viņa rādija uz āzi.
«Tas ir mans zirgs.»
«Nu, tad sēsties viņam mugurā!»
«Viņš jau man tāds maziņš.»
«Nu, nu, gan jau aiznesīs. Es zinu tādus vārdus,» — viņa uzsita āzim ar delnu trīs reizes pa skaustu. «Sēsties tik mugurā un turies cieši pie ragiem, aizies kā vējš. Kur tu tā aizkulsies pa dziļo sniegu. Redzi, vakars jau nāk virsū.»
Āzis kā saprazdams, kas viņam jādara, pagrieza sānus un izslēja ragus.
«Nu tad ar Dievu, krustmāt, lai tev veselība!»
Un āzis aizgāja, ka sniegs vien apgriezās. Āzis sibija, sibija un apstājās lielā mežā pie mazas mājiņas. Bija jau nakts, visapkārt tumši šalca egles.
Muļķītis gāja iekšā un āzis, dauzīdams ar saviem cietiem nagiem pa klonu, gāja viņam līdz. Redz, krāsnī gailēja ogles, bet istabiņa tukša. Ko nu darīt? Muļķītis izstiepjas aizkrāsnē uz mūra gulēt un āzis turpat zemē noliekas viņam blakus.
Pēc kāda laiciņa istabā ienāk divi vīri. (Tie bija burlakas.) Muļķītim sirds dreb, bet viņš nesaka ne vārda un skatas, kas būs. Viņi noliek sveci istabas vidū uz kūla, izber zemē maisu naudas, nosēstas viens otram pretim pa abām pusēm zelta kaudzei, noliek katrs tuteni sev blakus un sāk naudu dalīt. Viņi ņem no lielās kaudzes pa zelta gabalam un liek divās mazākās sev blakus, vienu vienam, otru otram.
Ak Dievs, kas tur bij naudas! Svece spīd, zelta gabali zib un kvēlo un divas sejas gluži sarkanas zvēro viena otrai pretim.
Piepēši viņi sāk strīdēties. Tas, kas sēd viņā pusē naudas čupai, rāda otram ar dūri. Āzis, kurš nemanīts kaktā visu redz, domā, ka viņu grib izaicināt. Lāga vīrs, kurš no cīņas nekad neatsakas, saslienas un dod laupītājam pa pieri. Tas apveļas kā maiss. Svece izdziest, otrs iebļaujas nelabā balsī un pārbijies aizbēg, domādams, ka istabiņā apmeties pats velis. Bet āzis atkal mierīgi noliekas gulēt. Arī muļķītis liekas uz auss.
Arī otrs laupītājs pa nakti bij atžilbis un kaut kur aizvilcies. Istabas vidū bij tikai zelta kaudze, viņai blakus apgāzta svece un divi lieli tuteņi.
«Pag’, mantu tā nevar atstāt,» — muļķītis domāja un bāza zeltu kulē. Naudas viņam nekad nebij bijis un viņš nezināja, ko ar to var darīt. Viņš tikai no-jauda, ka tēvs viņa vairs nedzīs prom, ja viņš pārvedīs mājā naudas maisu.
Uzkāris maisu plecos, muļķītis sēdās atkal āzim mugurā un rikšoja uz māju.
Raug, jau beidzās mežs, jau parādijās dzirnavas kalnā, it kā aiz prieka sasizdamas savas varenās rokas un muļķītim acu priekšā atvērās atkal mīļā dzimtenes aina. Raug, vecā meža ābele ganu ceļa malā, raug, dārzs ar sarmas sudrabu, raug, omulīgais vectēvs ar pīpi uz jumta! Nāk pretī nosnigušie vārtu stabi, mīkstām apaļām sniega cepurēm, liecas akas vinda ar apledojušu spaini pie akas ... Viņš ir mājās. Āzis apstājas un piesit ar ragu pie durvīm.
Muļķītis iet iekšā. «Vai tu jau atpakaļ, puika!» — tēvs kliedza. «Nu, es vis tevis neņemšu pretī!» «Ekā ņemsi!» muļķītis saka un noliek viņam pie kājām naudas kuli.
Un vakarā viņš atkal sēd mātei blakus uz mūra un klausās, kā viņas ratiņš rūc, un sirds viņam sit viegli, viegli un silti.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme