Pasaka par pelīti
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Jūs gan būsiet dzirdējuši stāstu «Par pelīti, putniņu un desu» un varbūt gribēsies zināt, kā viņiem tagad iet.
Par putniņu neko nezinu, jo dzīvoju pilsētā un labu laiku neesmu viņu saticis. Desa laikam būs apēsta. Bet, kad pavasaros iesāk ziedēt mazās zilās puķītes, kuras ar savādu vientiesīgu maigumu piepilda visus mežus un gravas, tad man ienāk prātā stāsts par pelīti.
*
Viens lācis mīlēja pelīti un dzīvoja ar viņu sirsnīgā draudzībā. Lācis bija nekustīgs un slinks. Viņš gulēja un sapņoja vaļā acīm par medus kārēm, kurās karājas zeltainas bites. Bet pelīte čakli tekāja un čabinājās viņam apkārt cauru dienu. Lācis gulēja un klausijās viņas soļos. Tā savilka viņam cisas un dažreiz viņš tai arī lūdza: «Pelīt, pakasi man te, zem kakla,» vai «palūko man tur, aiz auss.» Lācis nevarēja vien nobrīnāties par pelītes čaklumu. Kamēr viņš reiz nožāvājās, tikmēr viņa trīsreiz aptecēja ap žagarblāķi, kurā viņš gulēja.
Pusdienā lācis riekšavām bēra auzas mutē. Bet pelīte sēdēja glīti uz pakaļkājām, baltiem zobiņiem lobīdama auzu graudu, atmezdama sēnalu un apēzdama tikai kodolu.
«Tavu smalku bērnu,» lācis priecājās, un bija laimīgs, ka pelīte ēda no viņa galda.
Kad nāca ziema, lācis ierakās žagarblāķī uz guļu un pelīte ietaisija viņam midzeni ausī.
«Es nu aizmigšu,» viņš teica. «Ja tu ko mani, tad saki.» Bet pelīte čukstēja viņam ausī medainas pasaciņas. Tā viņš gulēja, pus sapnī, pus nomodā.
Uz pavasara pusi mežā ieskrēja tāds savāds vējš. Kā traks viņš purināja egles, it kā gribēdams viņas atmodināt no miega, plēsa ledainās skujas un izsvaidija čiekurus.
«Vai te kāds bija?» lācis, uztrūcies, jautāja.
«Jā, Skujuplēsnis. Viņš man nometa čiekuru,» pelīte teica.
Pēc kāda laiciņa lācis atkal ieņurdējās:
«Pelīt, vai tu ko dzirdi?»
«Jā, es dzirdu lāstekas, kuras pil no kokiem.»
«Tad jau būs drīz jācelas,» lācis nopūtās un apgriezās uz otriem sāniem.
Viņš gulēja, gulēja, tad sakustējās un prasija: «Pelīt, kas tas par troksni?»
«Ūdeņi ulina un upē brakšķ ledi. Pavasaris ir klāt. Pie celma jau spīd skudras.»
Lācis nu slējās kājās un ierēcās tā, ka putni koku galotnēs satrūkās un sasita spārnus.
Tad viņš gūmija prom pie skudrām.
Sniegs nokusa un, lēni likdams kājas uz sūnu, mežā ienāca runcis. Viņš aplūkoja visu, kas kust, katru nokritušu zariņu, katru pērno lapu, ko pacēla vējš. Runcis bija medinieks un mīlēja mazas pelītes. Veselām dienām viņš sēdēja un skatījās uz žagarblāķi.
«Nudien, viņš ir manī iemīlējies!» pelīte domāja, apmulsināta no runča degošā skata. «Cik viņš skaists, cik viņam maigas ķepiņas. Nav vis kā manam lācim ... Un kā viņš mazgājas un cik viņš balts!
Nav vis kā mans lācis, mūžīgi novārtijies ar meža rūsu ... »
Un kādu vakaru pelīte teica: «Lācīt, vai tu nebārsies? Es gribu iziet drusku pastaigāties. Dikti jauks vakars.» Bet aiz žagarblāķa viņu gaidija runcis, izstiepis asti.
«Ej, ej,» — lācis labsirdīgi norūca. «Tik nāc drīz atpakaļ.»
Bet pelīte kā gāja, tā aizgāja.
Tikai lācis viens pats staigāja pa mežu un raudāja:
«Pelīte, mana mazā pelīte!» viņš rēca un rausa ar ķepu asaras. Un kur tās nokrita, tur izauga maigas zilas puķītes, no kurām vēl tagad ir pilni meži.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme