Pārvēršanās
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Ceļinieks izgāja ceļā. Viņš bija jauns, puķes viņam bija aiz cepures. Viņš bija jutis aicinājumu un gribēja uziet to koku, kurā rītos uzlēca saule. Pagāja dienas un gadi. Ceļinieks bija kļuvis vecs, to koku meklēdams. Reiz, noguris un noputējis, viņš nonāca upes malā, kur dzēra varavīksne. Tur stāvēja augstas egles. Viena no tām dega kā liesmās. Ikkatra adatiņa mirdzēja sārtā zeltā.
«Kāda savāda egle!» — ceļinieks domāja un piegāja tai klāt. «Koks tā izskatās tikai ziedot vai mirstot,» — viņš sāka to aplūkot, nevarēdams iedomāties, ka tas ir meklētais. Pēc gariem gadiem un ilgām neveiksmēm viņš gandrīz jau bija aizmirsis, ko meklēja. Tad, zarus pašķirdama, viņam iznāca pretim kāda sieva ar starojošu vaigu un sniedza tam dimanta gredzenu: «Tā tava meklējuma alga. šim gredzenam ir burvība. Kam viņš ir, tas var pārvērsties, par ko viņam tīk.»
Sieva nozuda kā māns, arī kokā nodzisa brīnišķīgais sārtums, tikai gredzens mirdzēja ceļinieka rokā. Visas egles tagad izskatijās vienādas. Ceļinieks jutās it kā pievīlies: tas bija reizē ieguvis un pazaudējis. Viņš gāja tālāk.
Tāpat kā agrāk, ar ilgām viņš gaidi ja katru jaunu rītu, it kā lielais noslēpums vēl būtu priekšā, un katra jauna vieta viņam darija prieku. Viņš bija ar saviem soļiem izmērojis pus pasaules, bet nekur tam negribējās palikt uz vietas, jo viņš bija ceļinieks, tam gribējās ritēt, ritēt no dienas dienā, tāpat kā dzīslās ritēja viņa asinis. Bet kad viņš nonāca atkal savas dzimtenes kalnos, viņa soļi palika lēnāki un pēdas pašas lipa pie zemes. Viņam gribējās ieaugt zemē kā kokam, stiept saknes viņas dziļumos, kuros bija apslēpti veldzējoši mīlas avoti.
Viņš bija dzimtenē. Lēznos pakalnos starp dārziem un druvām gulēja pazemas mājas pelēkiem nosūnojušiem jumtiem. Lejās, tumšu egļu lokā, it kā acis starp garām melnām skropstām, spīguļoja dzidri ezeri. Bija vakars. No mājas uz māju skanēja suņu rejas, kā melodiskas atbalsis. No pagalmiem nāca gaišas sieviešu balsis, tur apkopa vakara soli. Kā degoša pļava pār visām vakara debesīm uzziedēja saules riets. Sārtas, dzeltēnas un zaļas puķu straumes kvēloja un dzisa, te aizlocīdamās kā platas degošas upes, te saveldamās raibās grīstēs, it kā pa debesīm patlaban staigātu pļāvējs, kas ar savu izkapti bez trokšņa nogulda puķes vālos.
Lielā priekā ceļinieks pacēla rokas un vēlējās, kaut viņš kļūtu par koku, kas varētu apkampt debesis. Tai pašā brīdī viņš juta, ka viņa rokas top par zariem, kas stiepjas gar blāzmotām debesīm, apkampj saules rietu, un ar neizsakāmu dvēseles pilnību gavilējoši paceļ sev pār galvu (kas ar’ jau bija tikai biezi, tumši zari) — greizos zvaigžņu ratus.
«Nu es esmu koks,» — ceļinieks it kā sapnī domāja, atsliedams galvu pret padebeša malu, kas ap-kaisija to ar vēsu patīkamu rasu: «Cik labi! Mana mēle top mīksta kā lapa. Pie viņas līp tikai labi vārdi, kā medus, kas izsvīst uz lapām. Es mīlu, es mīlu!.. Es, laikam, esmu palicis vecs un pļāpīgs. Manas kājas ir stīvas, bet mana mēle grib runāt, runāt... Es esmu aizmirsis visus vārdus. Man gribas tikai teikt, ka mīlu, ka visu mīlu» — koks laimīgi čaloja.
Pret rīta pusi, kad norima vējš, koks apsedzās ar smalku, caurspīdīgu miglu un iegrima vieglā sapnī.
Atmodies, ceļinieks juta, ka viņam piekļaujas kaut kas bezgala labsirdīgs un maigs un ka viņš lēnām saaug ar to. Man, laikam, tagad ir koka dvēsele, — tas domāja. Agrāk viņš, liekas, to bija dzirdējis vijolē, kad tā svētdienas vakarā ieskanējās pagalmā zem liepām. Tagad viņš to glabāja savās krūtīs. Cik tā bija laba, to viņš sajuta tūliņ, kad sāka izpildīt savus koka pienākumus. Izdrupuša zara caurumā, pie pašām krūtīm, viņš glabāja maza putna ligzdu. Vecam arājam, kas, sviedrus slaucīdams, atlaidās zālē pie viņa saknēm, tas uzklāja vieglu, tīkamu ēnu un, laimīgi čalodams, jaucās mīlētāju valodās, kas mēness gaismā apkampušies sēdēja zem viņa zariem. Tas glabāja visu, kas bija glābjams un saudzējams. Putniņš slēpās viņa lapu biezokņos no asām vanaga acīm, vā vērī te no puikām, kas viņu dzenāja, apmētādami sprunguļiem.
Bet rīta stundas piederēja dziesmām un gavilēm.
Jautri putnu kori sēdēja koka zaros un dziedāja. «Uz kurieni mēs lidojam?» — tas apmulsis jautāja. (Viņam laikam, drusku griezās.) Bet koks jau stāvēja uz vietas, tik dziesmas lidoja pret sauli.
Bet atnāca rudens. Vējš noplēsa kokam lapas, satina tās gredzenos un pūta projām pa lauku.
Koks stāvēja skumīgs un kails.
Kādā dienā pienāca pie viņa divi vīri ar cirvjiem uz rokas un, galvas atgāzuši, aplūkoja to no galotnes līdz zemei.
Viens jau pielika cirvi pie saknēm, un kokam bija kā ļaunā sapni, kad nevar ne bēgt, ne iekliegties, ne pakustēties. Mēmās bailēs viņš gaidi ja, kas notiks.
«Nē,» otrs vīrs teica, ievilkdams dūmu no savas pīpes un vēl reiz koku noskatīdams, «lai paliek! šis koks pušķo mūsu lauku.»
Abi uzmeta cirvjus uz rokas un, vēl reiz atskatīdamies, aizgāja.
Naktis kļuva aukstas, zeme sasala. Koks lēnām sastinga. Tik pašā serdē viņam vēl turējās kāda jausma, ka viņš dzīvo.
Bija jau uzsnidzis sniegs. Kādu nakti atlaidās melns krauklis un mēnesnīcā knibinājās ap kaut ko mirdzošu zara galā. Tas jau bija brīnišķais gredzens. Koks it kā atmodās no savas snaudas. Viņš atcerējās gredzena burvību.
«Ak, kaut es varētu atkal kļūt par cilvēku!» tas vēlējās.
No koka tūliņ atraisijās ceļinieks brūnā mētelī, zaļu platmali galvā un spēra soli pasaulē.
Ja viņš pieklauvē pie jūsu durvīm un lūdz naktsmāju, tad laidiet viņu iekšā, jo viņš nes sev līdz koka labsirdīgo un pacietīgo dvēseli.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme