Brāļi — gulētāji
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Vecos laikos Aronas ielejā dzīvoja gaišmataina arāju cilts.
Šī cilts nebija liela, bet uzticīgi turējās kopā; darbs viņu bij padarijis bagātu.
Mazās, omulīgās mājas, kuras slēpās zem veciem kokiem, bij pilnas tēvutēvu krātās mantas un gudrības, kas nekur nebija rakstīta, bet kuru toties' jo saudzīgāk glabāja. Tas bija tīrs gara zelts, tūkstoškārt vētīts un sijāts kā pērļu virkne, ko liek ap kaklu, tur nebij nekā lieka.
Trīs brāļi — tautas mūki — Jānis, Pēteris un Matejs teica viņiem dziesmas un lūgšanas.
Jānim bij apaļa smaidoša seja, viņa balss aizkustināja dvēseli. Pēteris bij dedzīgs runātājs, uz viņa vārdiem klausi jās visa zeme. Varens augumā un garā, viņa runas plūda kā Aronas ūdeņi un virzija domas uz labu.
Matejs bij kluss, maza auguma, augstu pieri un lielām, spožām acīm. Viņš teica brīnišķīgas lūgšanas. Viņam nebij vārdu daudz, bet tie visi bij labi vārdi, saules vārdi, varbūt, viņš tos bij nolasijis no acīm mazām lauka puķēm. Kad viņš, nometies ceļos vagas galā teica lūgšanu arājam, likās, ka zeme mīksti murminātu savas vientiesīgās, ziedošās domas.
Visur viņus mīlēja un gaidija. Viņu dziesmām un vārdiem bij burvīgs spēks. Tie iemidzināja visu, kas cilvēkos bij ļauns.
Varbūt tā būtu atnākusi tūkstošgadu miera valstība, kur lauva gulētu blakus jēram, bet kādā naktī šai laimīgā ielejā iebruka mežonīga kalnu cilts, strupi viri melnām galvām.
Viņi uzveica mierīgo arāju tautu, kāva, dedzināja, laupija. Visa zeme asiņoja kā vāts.
Trīs brāļi — tautas mūki izmisuši klejoja pa savas dzimtenes drupām. Viņus meklēja, viņiem dzina pēdas. Ienaidnieks gribēja dabūt rokā tās zemes dvēseli, lai varētu valdīt.
Viņus slēpa un glabāja, bet nekur viņi nevarēja apstāties un kā padebess viņiem sekoja izpostītās zemes vaidi.
Daudz dienas gājuši, viņi apsēdās kādā vakarā mežā zem egles.
Viņi bij noguruši līdz nāvei.
«Dievs, liec mums nomirt,» viņi murmināja.
Tai brīdī viņiem pie kājām nokrita gabals maizes un gana ciba ar sviestu.
Viņi paskati jās uz augšu un ieraudzija egles galā kraukli. Viņš grozi ja galvu un raudzi jās uz viņiem kā uz bērniem savā ligzdā. Viņš bij viens no tiem kraukļiem, kas baro praviešus.
Bet viņi nevarēja pieskārties ēdienam, viņiem ienāca prātā viņu nokautie brāļi, kuri gulēja pa ceļmalām uz augšu vērstām sejām un kuriem kraukļi izknāba acis.
Visa zeme bij pilna lipīgas asiņu smakas.
Viņi piecēlās riebuma pilni.
Tuvumā viņi atrada alu klintī un, kā nobēgdami, izmisumā pakrita uz akmeņiem.
«Dievs, liec mums iemigt!» Jānis čukstēja.
«... apsedz mūs ar velēnu!» Pēteris teica.
«...un liec, lai te izaug rožu krūms!» Matejs lūdza.
Un kā viņi tos vārdus bij izsacijuši, tā viņiem turpat acu priekšā izauga rožu krūms, pilns sarkanu ziedu. Viņš auga un ar saviem stipriem mezglotiem zariem apkampa klinti, aizsedza alu un uz visām pusēm sargādams vērsa savus asos ērkšķus.
Trīs brāļi — tautas mūki iemiga un gulēja zem rozēm trīs simts gadu.
Kādā Lieldienu rītā gans ar savām aitām, aizvēja meklēdams, nonāca pie klints, kur viņi gulēja. Zaļoja jau zāle un mazas pūkainas puķītes bailīgi līda ārā no zemes. Pūta dzestrs vējš un gans gatavojās uzkurt uguni, lai varētu sasildīties. Viņš pamanija, ka rožu krūms, kurš vēl pagājušā gadā kupli ziedēja, bij nokaltis. Viņš iebāza savu spieķi viņa iztrunē-jušos zaros un tam priekšā nokrita praulu čupa, atsegdama alu, kurā gulēja trīs vīri. Viņu sejas bij sārtas, viņi elpoja viegli un saldi, it kā vakar būtu iemiguši.
Gans pārsteigts un izbijies skrēja uz ciemu, stāstīt par savu atradumu.
Saules stari gavilēdami piepildi ja alu un gulētāji atmodās.
No ciema saskrēja ļaudis un ieraudzija trīs brāļus, kuru dziesmas viņi dziedāja, kuru vārdus viņi glabāja, kuru lūgšanas mācija saviem bērniem. Neviens nebij viņus aizmirsis, kaut gan bij mainijušies laiki un paaudzes. Gaišmatainā arāju cilts bij uzvarējusi ar mieru un darbu un meklēja un daudzināja trīs brāļus, kuri priekš daudz gadiem bij nozuduši.
Gavilēdami viņi tos pacēla uz pleciem un nesa uz baznīcu, no kuras skanēja Lieldienu zvani.
Apvītas mētrām un pirmām pavasara puķēm tur pie altāra stāvēja viņu bildes un ļaužu drūzma iešalcās kā jūra, viņus no jauna ieraugot.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme