Pasaka par ēnu
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;
«Nē, par to es neko jums nevaru dot,» — bīdīdams atpakaļ pār galdu pelēku, novalkātu rudens mēteli, privātā ķīlu nama turētājs vai, vienkāršāk sakot, augļotājs Greblis teica jaunam cilvēkam, kurš uztraukts un apjucis grozīja rokās mazu studenta cepurīti. «Skatieties paši!» — Greblis īdzīgi atsita vaļā mēteļa krūtis, un nabaga studentam, kurš tur stāvēja un drebēja par savām pārdrošām cerībām, bija tā, it kā augļotājs saviem steidzīgiem pirkstiem, kuri ātri visu aptaustīja, ķertos viņam pie sirds. «Skatieties paši: apkakle noberzta, odere izplīsusi. Par to neviens nekā jums nedos.»
Augļotāja vērīgais skats it kā nobēga sevi, viņš vienaldzīgi atkāpās. Mazliet salīcis, pliku pakausi, kurš iedzelteni spīdēja starp plauktos saliktiem misiņa patvāriem, sudraba lukturiem un metālā kannām, augļotājs uzreiz izlikās gluži nedzīvs, it kā viņš pats būtu viena no lietām, kas še ieķīlātas, šī vēsuma priekšā jauneklis apmulsa vel vairāk.
«Es, redziet... man nemaz patlaban neklājas tik grūti. Bet gribēju nopirkt uz māju iedams kioskā vienu loterijas biļeti, šovakar ir Ziemsvētku vakars, varbūt, ka man būtu laime taisni šovakar.»
«Laime!» Grebļa kungs nicīgi iesmējās. «Jaunais cilvēk, velciet vien mēteli mugurā un ejiet mājā. Laimes nemaz nav. Tie ir tikai tukši sapņi, vējš, kas jums jaucas pa galvu.»
Students nopūtās, uzvilka mēteli un izgāja.
Bija jau vels. Aiz loga ka šķidrautu vējš plivināja klīstošu sniegu.
Grebļa kungs noslēdza veikalu, nogrieza uguni un caur kažokiem, tepiķiem, mēbelēm un traukiem piekrauto telpu, ar kabatas laternīti apgaismodams sev ceļu lēnām virzījās uz priekšu, līdz nonāca garā, tumšā koridorā, kurš tāpat kā veikals bija piebāzts visādām mantām. Dzelzim apkaltas lādes še glabāja dārgas ādas un vecu sudrabu. Viņš bija starp mēmām lietām, kurām tas bij atdevis savu dvēseli. Tikai kāds pie sienas piesliets velosipēds darkšķēdams atsaucās, kad tas piedūrās tam ar kāju. Koridora galā pie ķēķa bija maza istabiņa, kurā viņš dzīvoja. Viņš atvēra durvis uz šauro telpu, kuras tumsā kā četras sarkanas kārava acis caur krāsns durtiņām mirdzēja elsojoša un lēkājoša uguntiņa.
Grebļa kungs jau gribēja iet un izbārt veco kalponi, par ko viņa iekurinājusi krāsni, jo istaba tikai vēl vakar vai aizvakar kurināta, bet nezin kāpēc, piepeši jutās tik noguris un atkrita krēslā.
«Hm, jauneklis... Viņš vēl tic laimei! Man ir viss, ko viņš vēlētos iegūt. Man ir divi lieli nami Rīgā un pilnas lādes ar sudrabu, un es tomēr neesmu laimīgs ...»
Arī Greblis reiz bija jauns un ticēja laimei. Arī viņš reiz bija mīlējis. Bet meitene, kura tam bija solījusies, atdeva savu roku citam tādēļ, ka tas bija bagāts, bet viņš varēja atdot tikai savu sirdi. Tad jaunais Greblis atstāja tēva sētu.
Visu, ko viņš bija mīlējis, viņš kā svētdienas drēbes novilka un nolika uz savas dzimtenes ežām. «E, tas viss nav nekas!»
Viņa svētdienas puķe neizplauka. Tas izvēlējās sev pelēko darba dienu, cerībā, ka tā viņu nepievils. Viņš gāja uz pilsētu, lai kļūtu bagāts.
Greblis strādāja, rausa, krāja, kļuva bagāts un tagad sīks un sarāvies dzīvoja šai mazā patumšā istabiņā, kur viņu pašu gandrīz bīdīja laukā sanestās mantu kaudzes, tā kā atlika vietas tikai šaurai dzelzs gultiņai, galdam un krēslam.
Ari sūrā darba diena bija viņu pievīlusi.
Viņš dzīvoja kā beidzamais nabags.
«Kungs,» vecā kalpone teica, ienākdama un nolikdama uz galda stūra dažus baltus veļas gabalus, «ir svētku vakars. Vai jūs neaiziesiet nomazgāties uz pirti?»
«Kriste, tu mani izpostīsi, tu mani izpostīsi!» Grebļa kungs vaidēja, uztrūcies no savām domām. «Gan tu redzēsi, mums vēl vecuma dienās būs jāiet ubagot. Cik reizes tev neesmu teicis, nenoplēs manu kreklu, ziepēm mazgādama. Atkal tik balti!» — Lai paskalojot tāpat, ziepes maksājot naudu. Uz pirti viņš neiešot. Veco pirts slotu, ko pagājušo reiz pārnesis mājā, viņa esot sadedzinājusi. Viņš jau neiešot sev katru sestdienu pirkt jaunu pirts slotu.
Tā viņš vaidēja un gražojās, kamēr beidzot apgūlās. Vai viņš bija nemierā ar savu dzīvi?
Grebļa kungs ilgi grozījās no vieniem sāniem uz otriem. Tad sapnis, kurš visu pārvērš, klusi uz pirkstu galiem ienāca istabā. Tas viegli pieskārās gulētājam pie plakstiņiem un atvēra kādas slepenas durvis viņa dvēselē, aiz kurām tumsā nospiests un pie malas nobīdīts dzīvoja gluži cits cilvēks. Ikkatra cilvēka dvēselē ir savs tumšais kambaris, kas slēpj aizmirstu gūstekni, kuram tikai sapnis ļauj dzīvot.
Grebļa kungs gulēja un sapņoja.
Iekšrīgā griezās putenis, augstu mētādams baltus sniega šķidrautus, kuri dažreiz pilnīgi aizsedza reto laternu gaismu. Torņa pulkstenis sita vēlu nakts stundu, un no viņa dobjiem sitieniem, kuri krita kā lēnas, smagas lāses, tumsa kļuva vēl dziļāka un smagāka.
Nosaluši bērni klīda pa ielām un, dvašu pūzdami sev uz nozilējušām rokām, lūdza dāvanas. Ari bagātais Grebļa kungs bija iemaldījies starp maziem dāvanu gaidītājiem. No visām pusēm viņu ielenca lūdzoši bērni. Viņš sita tiem pa pirkstiem, kuri strinkšķēdami lūza kā stikls un sabira uz ielas. Bet arī viņš pats sev it kā ko lūdza. Tad viņam tuvojās balta sieva, no kuras mirdzošām drēbju vīlēm visa iela kļuva gaiša. Rozes uzziedēja pie viņas kājām, un bērnu bars kļuva par baltām lilijām. Tā uzlika viņam roku uz pleca un teica: «Bet tu šonakt paliksi par ēnu.»
Spožā parādība pazuda. Grebļa kungs bija palicis par ēnu un mēness gaismā, kamanām slīdot, lidoja caur nosarmojušu egļu mežu. Dzidri skanēja zvaniņš. Nakts bija svinīga, gaiša un jautra.
No jauno egļu galotnēm raudzīdamies lejup, Grebļa kungs redzēja, ka viņš ir tā skaistā cilvēka ēna, kurš pelēkā kažokā sēdēja kamanās, ar vienu roku apkampdams meiteni vai jaunu sievu, kas sēdēja viņam blakus, ar otru valdīdams grožus. Viņš bezgalīgi mīlēja šo cilvēku un, kā jau ēna, cieši turējās tam blakus. Tāds viņš bija izskatījies jaunībā. Un arī meitene, kas sēdēja viņam blakus, tam likās sen redzēta, tuva un pazīstama. Tā bija viņa iecerētā. Tagad tie ir vīrs un sieva un Ziemsvētku naktī brauc uz baznīcu.
Neizsakāma maiguma pilna, ēna pieglaudās katram kokam, katram krūmam, kas ceļā gadi jās.
Viņa pazina šīs vietas. Te bija viņas jaunības dienu dzimtene.
Braucot caur bērzu birzi, viņa tik viegli pieskārās smalkā ledū iestiklotiem zariem, ka neviens sarmas puteklītis nenobira zemē. Viņa jau varēja tikai pieskarties, noglāstīt un aiziet. Bet laime jau ir tikai trausla pieskaršanās.
Zirgs kā putns nesa vieglās kamanas pār aizsalušo ezeru, un ēna glāstīja gludo ledus spoguli. Vēl nāca nosnigušas mājas, no kurām atskanēja sērīgas suņu rejas, tad kapsēta, bērzu birze, un ēna atslējās pie baltās baznīcas sienas.
Baznīcā svinīgi dūca ērģeles, un ēna no skrējiena pa ziemas nakti atdusējās pašas tautas klēpī.
Tur viņa svētlaimīgi iesnaužas. Tā uztrūkstas tikai vecā lauku mājā un sviežas nomelnējušos griestos, kuri viegli smaržo pēc dūmiem.
Atskan jautras balsis un smiekli. Māja ir pilna priecīgu cilvēku, kuri bīda krēslus un sēstas pie Ziemsvētku vakariņām.
Starp viesiem galda galā ēna ierauga pazīstamo sievu baltās drānās, tikai še viņa daudz neatšķiras no citām sievām, kuras sēd aiz galda baltās villainēs un mirdzošās sudraba saktās.
Ēna bailīgi noliecas pie tās un jautā: «Saki, ko viss tas nozīmē? Kas tas ir, ko es še redzēju?»
«Tā ir tava nedzīvotā dzīve. Viņu glabā tavas dzimtenes lauki un meži un klusais ezera spogulis.»
«Paldies, ka tu ļāvi viņu man redzēt. Bet lai kāda ir mana tagadējā dzīve, es tomēr viņā gribu tikt atpakaļ.»
«Nu, tad lien šai zara caurumā,» Laima teica, izvilkdama brūnu egles zaru no baļķa sienā.
Ēna salocījās un pazuda. Bet Grebļa kungam sapnī likās, ka viņš, taustīdamies gar kažokiem, mēteļiem un mantu saiņiem, lien pa savu garo, tumšo koridoru kuram kā naktij nav gala, līdz tas nosvīdis atmodās gultā.
Bet cilvēku, kurš šai svētku naktī bija atmodies, Grebļa kungs vairs nevarēja ieslodzīt savas dvēseles «tumšā kambarī», un tas viņam rādija labāku dzīvi.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;