Ceļš uz pavasari
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme
Mežā bija kā miltu maisā, kuru patlaban briesmīgi krata un purina. Sīki balti sniega milti griezās un lēkāja, tā, ka acis lipa cieti. Tālāk par trim soļiem nevarēja redzēt.
Jauns gājējs — Gaida apmulsis apstājās. Viņš dzirdēja kādu vaidam un atgriezies ieraudzija līku kaulainu veceni, kas bija pakritusi zem žagaru nastas un ar mokām rausās ārā no sniega kupenas.
Gājējs uzsvieda sev žagaru maisu uz pleciem un izvilka veceni no sniega.
«Va—i, kā salst, va—i, kā salst,» — viņa vaidēja, pūzdama dvašu uz rokām.
Visapkārt tumši krēslojās egles.
«Krustmāt, man liekas, es esmu apmaldijies. Saki, kur te iet ceļš uz pavasari?»
«Va—i, tagad jau visi ceļi aizsniguši. Nu jau neviens tur neiet. Pag, reiz zināju gan ... tev būs jāiet uz Klusuma pilsētu, tad pār balto Meteņu kalnu un tad... tad paprasi raibam dzenim priedes galā, tas tev pastāstīs.»
Gājējs pa vadi ja veceni līdz viņas mājiņai meža malā, sasildi jās pie viņas žagaru uguntiņas un gāja tālāk.
Pēc dažām stundām viņš izkļuva uz liela ceļa, pa kuru gāja un brauca daudz ļaužu. Viņš bija svešs šai pusē un neviena nepazina. Bet gājējs nejutās vientuļš. Tas dzīvoja ar visiem, ko viņš mīlēja. Viņš dzīvoja savā dvēselē. Sniega miglā tas dažreiz ierau-dzija garu, mazliet salikušu viru, no kura gaitas jau bija manama labsirdība un miers. Tas izskatijās kā viņa mirušais krusttēvs ... Bet viņam pagāja garām svešs cilvēks. Dažreiz vakara krēslā, uzslējis mēteļa apkakli un pārvilcis platmali pār skumjām acīm, viņam nāca pretim it kā brālis. Bet tā bija tikai līdzība, kas viņu neatstāja. Arī brālis bija miris.
Gājējam nebija draugu, bet sirds bija pilna draudzības. Sveši cilvēki, ar kuriem viņš sēdēja atpūzdamies lielā kroga istabā uz kopēja sola, nepārmīdams ne vārda, likās tuvāki kā brāļi. Tā bija draudzība no tālienes.
Klusuma pilsēta, kurā jauneklis nonāca, dusēja mīkstā sniega padebesī, kas bija viņu iešūpojis, it kā atraudams no zemes un padarīdams par baltu sapni. Gājējam likās, ka viņš slīdēja ar to kaut kur prom. Ielas bija pilnas ļaužu, bet nedzirdēja ne soļu skaņas, ne ratu rīboņas, visu noslāpēja sniegs. Bija tik klusi un svinīgi. Uz pieminekļu pamatiem stāvēja ķēniņu tēli baltos zirgos un baltos mēteļos, torņus un jumtus aizsedza maigs pārslu šķidrauts. Pilsētnieki likās mazliet miegaini un it kā sevi apnikuši, bet gājējam neiznāca ar viņiem tuvāk iepazīties, jo viņš meklēja ceļu uz pavasari.
No baltā Meteņu kalna gala viņš nolaidās ragaviņās līdz ar jautriem bērnu bariem.
Tālāk platais mirdzošais lielceļš iegriezās nosarmojušā silā. Bija tikai zelts un marmors, saule un sniegs, un smalks sarmas sudrabs, kas mirdzēja pār mežu galiem.
Augstas priedes galotnē sēdēja dzenis. Viņš bija grezni ģērbies, tam bija raiba fraka, zilpelēka zīda veste un sarkanas bikses.
«Kāpēc tu esi tā uzcirties?» gājējs prasija.
«Vai tad tu nezini, ka ir vēl balles sezona?» dzenis lepni atteica.
Tiešām, mežā likās kā baltā svētku zālē, kad visur spoži mirdz ugunis, bet viesi vēl nav ieradušies. Bija jaušamas kādas klusas un svinīgas gaidas.
«Bet, mīļais kungs, saki man, kur te ir ceļš uz pavasari?»
«Vai tad tu nejūti jau viņa elpu? Paejies vien, tad redzēsi. Kas uz mani zīmējas, — es gan negaidu pavasara. Saskries atkal visi putni... Tagad es viens pats valdu pār mežu.» Tuk, tuk, — viņš piesita ar savu āmuriņu, un sasalušais koks skanēja kā uzvilkta stīga.
Jaunais ceļinieks staigāja pa balti nosnigušām mirdzošām meža norām. Viņš šķīra tās kā liesmainas lapas puses Dieva grāmatā, kurā ierakstīti tikai saules vārdi. Meža malās piesaulē jau drebēja gaiss un pacēlās smalka zilgana migliņa.
Sirma vā vērī te nosvieda gājējam zemē brūnu sasilušu ciekuriņu, kas viegli smaržoja pēc sveķiem. Tā bija pirmā pavasara zīme, jo ziemas gaiss ir bez smaržas.
*
Pavasaris bija atnācis. Arvienu siltāki viņš dvašoja gājējam sejā.
Ceļmalās jau zaļoja zālīte, pirmās puķes tas bija sev aizspraudis aiz cepures. Viss gaiss bija trokšņa, kustības un nemiera pilns. Nemiers bija skāris arī mirušos. Skopais melderis Siksna nevarēja atrast kapā miera, un viņam bija ļauts uz brīdi atgriezties dzīvē. Sēdēdams uz kapsētas vaļņa, viņš ieraudzija puisi, kas bezbēdīgi soļoja ar puķēm aiz cepures.
Melderis nebija mierā ar savu nodzīvoto dzīvi. Visu mūžu viņš bija pavadijis īdzīgās rūpēs. Viņš bija sakrājis daudz naudas un beidzot apracis to zemē. Nevienam no tās nebija nekāda labuma. Kamēr viņš bija dzīvojis, tas bija domājis tikai par sevi. Tagad, citas saules gaismā, viņš domāja tikai par citiem, jo viņam pašam nekā vairs nevajadzēja. Ko tagad dara viņa meita? Ko viņa iesāks viena pati atstātās dzirnavās?
Gribēdams sasildīt savu ēnu starp dzīviem cilvēkiem, melderis ieslīdēja krogā.
Krogs bija pilns ļaužu, kas atgriezās no pavasara tirgus. Melderis klusi nosēdās kaktā, un krodziniece nolika viņam priekšā glāzi alus.
Ienāca arī Gaida un nosēdās pie garā galda, apēst savu ceļamaizi.
Pēc brīža kaktā izcēlās skarbs troksnis.
Krodziniece bārās. Melderim nebija ko samaksāt par alu. Viņš nebija pieskāries glāzei, kas stāvēja viņam priekšā, tik putas bija nokritušas.
Tas laida apkārt skumju skatu, kas apstājās pie jaunā gājēja galda galā.
Gaida piecēlās, piegāja pie savādā klusā svešnieka un nometa uz galda naudas gabalu par viņa glāzi. Viņš bija draudzīgs notālēm. Tas bija jau agrāk ievērojis skumjo viru, kas viņam atgādināja redzētu cilvēku. Gaida jau dzīvoja līdz ar dzīviem un mirušiem.
Viņi abi izgāja laukā.
«Kur tu iedams, mans dēls?» melderis jautāja.
«Meklēju ceļu uz pavasari.»
«Labi, es zinu vietiņu, kādu nav daudz zemes virsū, kur pavasaris ir apstājies un kur tev vairs nebūs jāklīst tālāk. Es tevi tur aizvedīšu. Ej vien pa priekšu. Soļodams tavās pēdās, es atrodu prieku. Ļaužu bija daudz. Tev vienam bija puķes pie cepures un atradās grasis, ko samaksāt par manu glāzi. Es zinu, tu atdevi savu pēdējo naudas gabalu.»
Viņi gāja gar upes malu. Aiz ceriem guldza ūdeņi. Starp sudrabpelēkiem alkšņu krūmiem jau ievas bija izkārušas savas zaļganbaltās smalkās ziedu bārkstis, kas vēl nebija izplaukušas.
It kā slēpdamies, svešais noveda Gaidu lejā pie dzirnavām.
«Pieklauvē pie šīm durvīm, še tu atradīsi laimi. Bet ko es tev vēl teikšu,» — melderis čukstēia jauneklim ausī: «roc dārzā zem trešās ābeles, ceturtā rindā no ceļa, tur ir aprakts pods ar naudu.»
Gaida spieda svešniekam roku, kas bija dīvaini mierīga un vēsa.
Viņš pieklauvēja, un tam atvēra Mnumdaiļa jauna meita.
Gājējs ieskatijās tai sejā, un viņam likās, ka pie šī sliekšņa ir apstājies pavasaris ar savu saldo elpu. Viņam negribējās nekur vairs tālāk.
Bet svešnieks klusi aizslīdēja gar dārza sētu. Atskatīdamies atpakaļ, Gaida redzēja, ka koku zari un pērnās smilgas viņam cauri spīd. Tad tas lēni izzuda tālumā.
Māras koks; Raganas māja; Pasaka par pelīti; Dvēseļu mežs; Nogrimušā baznīca; Brāļi — gulētāji; Kalna gars un milzis; Brīnuma vācelīte; Ziemsvētki mežā; Ūdens māte; Muļķa laime; Kad koki runāja; Milzis Bužabārda; Pēdējais prieks; Malēja; Zaļā jaunava; Bērns, kam liesmas gāja līdz; Garā pupa; Dzelzu puika; Sāpju ceļš; Sarkanā puķe; Pasaka par ēnu; Burvja sirds; Ceļš uz pavasari; Pārvēršanās; Kalns, kas dziedāja;Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties; Ezerieša meita;Piecpadsmit;Apakšzeme